Kas bija pirmais – bites vai medus?
Maz ir īstu un neapgāžamu pierādījumu par cilvēka pirmo sastapšanos ar medu. Tāpat grūti pateikt, kas bija pirmais, ko viņš iepazina – bite vai medus, un ko cilvēks īsti iesāka ar atrasto saldo vielu. Spriest un iztēloties varam tikai mūsdienu skatījumā, vadoties pēc gadu gaitā uzkrātajām zināšanām. Zinātnieku veiktie pētījumi gan ļauj pieņemt, ka vispirms cilvēks tomēr ir iepazinis medu. Par to liecina, piemēram, fakts, ka vārdam "medus" indoeiropiešu valodās ir senākas saknes nekā vārdam "bite".
Medus Eiropā
Latvijā. Augusts Bīlenšteins (1826 - 1907) rakstīja, ka, pēc viņa novērojumiem, senajiem latviešiem esot bijuši zināmi trīs dzērieni – alus, miestiņš (mets – meth) un bērzu sula. Miestiņa pagatavošanai ir vairākas receptes. Nav arī īsti skaidrs, ko ar šo vārdu saprot dažādās valstīs. Daži par miestiņu sauc alu, kam tā darīšanas sākumā pievienots medus, citi savukārt šādi dēvē medus vīnu, kurš varot tikt izturēts pat vairākus gadus.
Arī latviešu Indriķa hronikā ir stāstīts, ka lībieši savās padomēs esot dzēruši medus dzērienu – medalu.
Anglijā neolīta laikmeta apmetnēs veiktajos izrakumos līdzās citām aptuveni 5000 gadus vecām vēstures liecībām tika atrastas arī vairāku podu lauskas. Veicot detalizētāku to izpēti, gāzu hromatogrāfija atklāja, ka traukos varētu būt glabājies medus. Lauskas bija vairākas, un analīžu rezultāti, kas norādīja uz specifisku dažādu cukuru savstarpējo proporciju uz to sienām, lika zinātniekiem secināt, ka traukos bijušas dažādas medus šķirnes – tai skaitā gan ziedu, gan izsvīduma medus (medus, ko bites ievāc un veido no citu kukaiņu atstātajiem saldajiem izdalījumiem uz augu lapām).
Ko īsti mūsu senči, kas apdzīvoja tagadējo ES dalībvalstu teritoriju darīja ar medu? Kādā nolūkā to, māla podos pildītu, glabāja neolīta laikmeta cilvēki? Vai to ēda, vai dzēra metu - medus miestiņu? Kāds nostāsts vēsta, ka aptuveni pirms 2400 gadiem sengrieķu jūrasbraucējs Pītejs esot kuģojis 6 dienas uz ziemeļiem no Britu salām un nonācis kādā nenosauktā zemē (iespējams, Dānijā vai Norvēģijā, savukārt Igaunijā domā, ka tā varētu būt bijusi Sāmsala). Pītejs tur esot sastapis barbaru tautu, kas nodarbojusies ar lauksaimniecību un pārtikā izmantojusi prosu un zaļumus, sakņaugus un augļus. No labības un medus šie ļaudis esot raudzējuši kādu dzērienu. Interesanti, vai tas kalpoja tikai slāpju remdēšanai, vai tam bija arī kāds svarīgāks uzdevums? Varbūt to izmantoja reliģiskos rituālos un ziedoja dieviem?
Arī ES dalībvalsts Grieķijas vēsturē ir daudz liecību par medu. Pitagors pirms aptuveni 2500 gadiem esot uzsvēris, ka medus jāēd regulāri, jo tas nodrošinot ilgu mūžu.