Latvijas Biškopības biedrība aicina pievērst uzmanību savvaļas apputeksnētājiem un iepazīstina ar mūsu medusbišu tuvām radiniecēm – kamenēm un vientuļajām bitēm.

Rietumu medusbite Apis mellifera, ko plaši izmanto pasaules biškopībā, nav vienīgā bišu suga, kas nodrošina augu apputeksnēšanu. Eiropā savvaļā dzīvo aptuveni 2 000 bišu sugu, Latvijā – ap 300 bišu sugu. Katra bišu suga darbojas savu iespēju robežās, daudzas pat ir specializējušās un apmeklē tikai kādas noteiktas augu sugas ziedus, līdz ar to – dažādībā ir spēks – bites viena otru papildina.

Biškopji allaž ir bijuši draugos ar dabu, biškopjiem nav vienaldzīgi procesi, kas notiek dabā. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augu aizsardzības zinātniskā institūta “Agrihorts” 2020. gada nogalē publicētais pētījums “Latvijas agrocenozēs sastopamo bišu fauna un sugu daudzveidība” parāda, ka Latvijā vēl ir sastopama liela bišu sugu dažādība. Institūta pētījumā Zemgales un Vidzemes augļu dārzos un rapša laukos, Zemgales lauka pupu un Vidzemes griķu laukos 2020. gadā tika novērtētas 1827 bites, kas piederēja pie 85 bišu sugām (nepilna trešdaļa no Latvijā konstatētajām bišu sugām). Tādēļ aicinām biškopjus un Latvijas sabiedrību labāk iepazīt šos darbīgos kukaiņus – apputeksnētājus, kuru darbs padara Latvijas laukus krāšņāk ziedošus un augiem bagātākus. Taču ziedošie augi nav tikai skaistumam, ar tiem barojas dzīvnieki un arī lielai daļai cilvēka pārtikā izmantotiem augiem ziedu apputeksnēšana ir vitāli svarīga. Bez kukaiņu darba ražas būtu niecīgas un augļu kvalitāte – zema.

Latvijas Biškopības biedrība 2021. gadā biškopjus un Latvijas sabiedrību aicina iepazīties ar četrām bišu sugām, kuras tika visbiežāk konstatētas zinātnieku jaunākajā pētījumā: slaidbiti Lasioglossum morio, smilšbiti Andrena haemorrhoa, melno kameni Bombus lucorum un lielo zemes kameni Bombus terrestris.

Par katru no šīm bitēm sniegsim nelielu aprakstu un, ja vēl neesat tās dabā ievērojuši, tad mēģiniet šovasar ieraudzīt. Vienu no šīm bitēm esam paredzējuši šogad izvirzīt Gada bites godā. Tikai kuru? Varbūt palīdzēsiet mums? Parādiet savu attieksmi, nodemonstrējiet savas zināšanas par vientuļajām bitēm un kamenēm vai vienkārši – parādiet savas simpātijas – un balsojiet par vienu no tām. Balsot iespējams šeit.

Slaidbite Lasioglossum morio (Fabricius, 1793)

Šīm bitēm latvisko nosaukumu neizdevās atrast, taču angliski tās sauc diezgan raksturojoši - Brassy Mining Bee, kas tulkojumā varētu nozīmēt misiņkrāsas racējbite. Turklāt nevis vienkārši misiņa, bet apsūbējuša, zaļgana misiņa krāsas, jo bites ķermenis tiešām ir metāliski iezaļgans. Ir vēl cits nosaukums angļu valodā – Green Furrow-Bee – zaļā vagu bite, un arī tas daudz ko izsaka par šo kukaini, kas savu pēcnācēju radīšanai “izurbj” zemē vertikālu aliņu, ap kuras izeju rakšanas laikā veidojas izraktās zemes uzkalniņš. Bet vāciski to sauc par Smaragdgrüne Schmalbiene – smaragdzaļā slaidbite un, tā kā šajā nosaukumā vismaz viens vārds ir tāds pats kā latviskajā, tad pie tā arī paliksim.

Slaidbites ir samērā bieži sastopamas visā ziemeļu puslodē, tai skaitā arī Latvijā. Tā ir otra lielākā dzimta bišveidīgo kukaiņu grupā (Anthophila) aiz visiem tik labi pazīstamās medusbišu dzimtas (Apidae). Slaidbišu ģintī (Lasioglossum), pasaulē uzskaitītas ap 1700 sugas. Latvijā esot konstatētas vairāk kā 60 sugas. Slaidbites ir augumā nelielas līdz vidēji lielas bites (6-19 mm, slaidbite Lasioglossum morio 7–8 mm), parasti tumšos krāsu toņos, ar metālisku spīdumu, dažu sugu kukaiņu ķermeņi ir zaļgani vai retāk sarkani, dažiem uz ķermeņa redzami dzelteni punkti (īpaši tēviņiem, kuriem ir arī dzeltenas “sejas”). Arī to dzīvesveids var būt ļoti atšķirīgs – daļa slaidbišu ir specializējušās un apmeklē tikai kādas noteiktas sugas augu ziedus, dažas ir aktīvas diennakts tumšajās stundās, citas savus bērnus, līdzīgi kā dzeguzes, iedēj svešu bišu sagatavotās ligzdās. Lielākā daļa slaidbušu sugu savas ligzdas veido zem’, taču ir arī tādas, kas izmanto trupējušu koku. Dažas sugas dzīvo arī “sabiedrisko” dzīvi, piemēram, Vidusjūras reģiona slaidbites Lasioglossum marginatum mātes dzīvo 5-6 gadus un bišu kolonijā var būt vairāki simti darba bišu.

Eiropā visplašāk izplatītas ir par smaragdzaļajām slaidbitēm nedaudz lielākās (10 mm) Lasioglossum malachurum, kas Latvijā gan līdz šim neesot konstatētas, bet tomēr parādījās “Agrihort” pētījumā. Šīs slaidbites ir interesantas ar to, ka tās ir izteikti sociālas bites – dzīvo saimēs. Tiesa, atšķirība starp māti un darba bitēm nav tik redzama, kā medusbitēm.

Amerikāņi slaidbites sauc arī par “sviedru bitēm” (Sweat Bees), jo tās labprāt uzlaiza sāļus no cilvēka ķermeņa, kas tur izdalījušies kopā ar sviedriem. Tas gan laikam raksturīgs Ziemeļamerikā dzīvojošam slaidbišu sugām.

Smilšbite Andrena haemorrhoa (Fabricius, 1781)

Latvisko nosaukumu atrast neizdevās. Angliskie nosaukumi pat vairāki – Orange-Tailed Mining-Bee, Orange-Tipped Mining-Bee, Early Mining Bee, kas ir gari un faktiski cenšas apzīmēt bites izskatu. Tos tulkot latviski varētu kā oranžā racējbite vai agrā racējbite (bite parādās agri pavasarī, jau ar māllēpēm, pienenēm un bieži atrodama agri ziedošo augļu koku ziedos). Vāciski šo biti sauc par Rotschopfige Sandbiene – rudmatainā smilšubite. Un pie šī nosaukuma varētu arī palikt.

Smilšbite Andrena haemorrhoa ir salīdzinoši liela bite, garumā 10-13 mm un to viegli varētu sajaukt ar medusbiti, taču kastaņbrūnie matiņi uz smilšbites krūšu mugurpuses un nedaudz īsākais augums palīdz bites atšķirt. Tēviņi ir augumā nedaudz mazāki un apmatojums tumšāks – šokolādes krāsā. Ligzdu veido alā, zemē, zālienā vai taku malās, priekšroku dod cietai augsnei (citas sugas izvēlas arī irdenu augsni).

Lai gan Andrena ģints ar aptuveni 1300 sugām ir lielākā ģints smišbišu dzimtā (Andrenidae) un dabā šīs bites ir sastopamas diezgan bieži, tomēr tās aprakstītas samērā maz. Precīzāk, ir atrodami zinātniski apraksti par to, kā bites identificēt vai arī ir lasāmi vispārīgi stāsti par šīm bitēm, interesantus stāstus, kas rosinātu lasītāja fantāziju par smilšbitēm bitēm sameklēt neizdevās. Varbūt ir iemesls, iet dabā un vērot pašam?

Melnā kamene Bombus lucorum (Linnaeus, 1761)

Kamenes, līdzīgi kā medusbites dzīvo saimēs. Galvenā atšķirība ir tā, ka medusbites ir aktīvas arī ziemā, bet kamenēm ziemo tikai iepriekšējā gadā dzimušās un apsēklotas kameņu mātes. Darba kamenes un trani rudenī iet bojā un nākamo pavasari nesagaida. Jaunā kameņu māte, pametusi ziemošanas vietu, pavasarī uzmeklē jaunu ligzdas vietu un sāk veidot jaunu saimi. 

Latvijā ir uzskaitītas 30 kameņu sugas, biežāk sastopamās, bez jau minētās melnās kamenes (Bombus lucorum) vēl ir arī lielā zemes kamene (Bombus terrestris), akmeņu kamene (Bombus lapidarius), tīruma kamene (Bombus agrorum) un meža kamene (Bombus sylvarum). Par apkaunojumu Latvijas entomologiem jāsaka, ka tāda ievērojama kukaiņu grupa kā savvaļas apputeksnētāji un tajā skaitā arī kamenes, ir pamestas galīgi novārtā. Pēdējās puslīdz visaptverošās publikācijas par kamenēm Latvijā tapušas 20. gs. 70. gados. Pagājušā gada maijā Latvijas Dabas muzejs lepojās ar muzeja krājumā atrodamiem aptuveni 200 smilšbišu eksemplāriem. Lielākā daļa no esošā krājuma vienībām ir ievāktas pagājušā gadsimta pirmajā pusē (vecākie eksemplāri datēti ar 1927. gadu).

Interesanti, ka lai precīzi noteiktu melno kameni, ir nepieciešama speciālista vērīgā un trenētā acs – kukainis ir līdzīgs citai kameņu sugai – lielajai zemes kamenei Bombus terrestris (kas arī jo bieži tika konstatēta “Agrihort” pētījumā). Un lai radītu nelielu intrigu, jāatzīmē, ka pēc jaunākajiem ārzemju zinātnieku pētījumiem, tas, ko Latvijā saucam par melno kameni, patiesībā ir divas citas kamenes, kurām nosaukums latviešu valodā vēl nemaz nav dots!

Lielā zemes kamene Bombus terrestris (Linnaeus, 1758)

Šīs kamenes ir vienas no visplašāk izplatītajām kameņu sugām Latvijā. Taču kopš tās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās sāka izmantot siltumnīcu augu apputeksnēšanai, tās kļuvušas par pasaulē otru visvairāk komerciāli audzēto bišu sugu (nākamās aiz medusbitēm). Tiek lēsts, ka katru gadu tirdzniecībā nonāk vairāk nekā miljons mākslīgi audzētu kameņu saimju. Latvijā kamenes visvairāk izmanto tomātu apputeksnēšanai, tāpat tās lieliski strādā krūmmelleņu dārzos, zemeņu laukos un dažādu kultūraugu sēklu laukos. Reizē ar kamenēm apputeksnēšanas terminoloģijā ienācis tāds vārds kā vibroappute (buzz pollination). Kamene prot ieķerties ziedā un, kad tas no kamenes svara nolīkst pār to, kukainis ziedu sakrata tā, ka tam uz vēdera izbirst maksimāli daudz putekšņu. Savvaļā šīs kamenes veido ligzdas pamestās peļu alās vai tamlīdzīgās vietās, ligzdas segumam lieti der pūkas un vilna, ko tur pametuši iepriekšējie iemītnieki.

Kamenes ir augumā lieli kukaiņi, kameņu mātes augums var sasniegt 20-22 mm garumu, darba kamenes ir mazākas. Tās ķermeni klāj samērā biezs apmatojums, tādēļ kamenes spēj lidot vēsā un miglainā laikā, kad citas bites lidot pārtrauc. Dažas sugas dzīvo pat ļoti aukstos reģionos, kuros citas bites nav sastopamas, piemēram, ziemeļu kamene (Bombus polaris) un Alpu kamene (Bombus alpinus). Lai gan kamenes labprāt uzmeklē ziedus savas ligzdas tuvākajā apkārtnē (150-300 m), tās var lidot arī tālāk un barību sameklē 1,5 km attālumā no ligzdas. 

Rakstu sagatavoja: LBB Vadošais pētnieks Juris Šteiselis