Blogs
Nozares jaunumi, tendences un viedokļi

Latvijas Biškopības biedrība par Gada biti 2022. gadā izvēlējusies Rietumu medusbites vietējo pasugu – Latvijas vietējo biti – Apis mellifera mellifera (Linnaeus,1758).

Šo biti dēvē arī par Eiropas jeb Rietumeiropas tumšo biti.

Baltijas jūras austrumu piekrastes zemes šī bite apdzīvoja pakāpeniski, līdz ar ledāja atkāpšanos, laikā, kad tundrai raksturīgo klimatu un augu valsti nomainīja maigāks klimats un bitēm piemērotāka augu valsts. Aptuveni 7000 gadus vietējās medusbites šeit dzīvoja netraucēti. Dzīvoja platlapju koku dobumus, kas agrā neolīta periodā (aptuveni 5400.–4100. gadā p. m. ē.) šeit veidoja plašus, saulainām norām bagātus mežus, kuros ganījās kupli tauru bari. Nevar teikt, ka bišu dzīve arī tolaik bija bezrūpīga – bitēm allaž ir bijis ko sargāt! Medus un bišu jaunā paaudze vaska šūnās ir brūnā lāča, tiņa un caunu iekāroti našķi. Pamazām bites nonāca arī cilvēka uzmanības lokā. Sākumā tās medus medības – cilvēks izlaupīja bišu ligzdu, paņēma visu medu, nedomājot, kas notiks ar kukaiņiem. Vēlāk tika ierīkotas mežu dravas – dravnieki izcirta dobumus (dores) dižās priedēs un ņēma no bitēm tik, cik drīkstēja, lai bites neiznīktu. Tomēr līdz pat 19 gadsimta nogalei, kad industrializācija sasniedza arī biškopību, mūsu vietējo biti nekas tā īsti neapdraudēja. Nedienas sākās ar brīdi, kad biškopji iepazina svešu zemju bišu pasugas (no Itālijas, vai no Aizkaukāza reģiona) un iemācījās tās atvest uz mūsu zemi, lai sāktu tās salīdzināt ar vietējām medus nesējām. Ārzemnieces bija miermīlīgākas un labi vāca medu, tā pamazām vietējas bites izspiežot no Latvijas dravām.

Latvijas situācija nav unikāla, arī citās Eiropas valstīs ievesto bišu populācijas ir nomainījušas vietējo Rietumeiropas tumšo biti un Apis mellifera mellifera ir atrodama vairs tikai selekcionāru un entuziastu dravās, kur šī bišu pasuga tiek uzturēta un saglabāta.

Arī Latvijas biškopji vietējās bites saglabāšanā ir iesaistījušies jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tomēr lielākais šķērslis tam vienmēr ir bijis kontrolētu bišu māšu pārošanās vietu pieejamība. Latvijai nav salas Baltijas jūrā, kalnu ieleju, vai tik lielu mežu masīvu, kas spētu nodrošināt izraudzīto māšu un tranu netraucētu tikšanos dabiskos apstākļos.

Taču problēmas risinājums ir bišu māšu instrumentālā apsēklošana, kura kopš 2018. gada iegūst aizvien lielāku popularitāti biškopju vidū un kuru atbalsta arī Latvijas Biškopības biedrība. Biškopjiem, kuri selekcijas vajadzībām izmanto instrumentālās sēklošanas speciālistu pakalpojumus, pusi pakalpojuma izmaksu finansē no Biškopības nacionālās programmas līdzekļiem.

Latvijas biškopji saprot un apzinās, ka vietējā bite ir vislabākā izvēle Latvijas dravām: gadu tūkstošiem dzīvojot mūsu mainīgā klimata apstākļos un pielāgojoties mūsu augu valsts sniegtajai barības bāzei, mūsu bites šeit jūtas labāk nekā citur pasaulē.