Bites, aplidojušas ziedus pļavās, savās mājās, bišu saimes ligzdā, pārnes ne tikai nektāru. Aplūkojot uz stropa skrejlaipiņas atlidojušās bites, pie to kājām ir redzamas krāsainas piciņas. Biškopji saka – nastiņas. Samērā lielas, salīdzinot ar bites pašas augumu, košās krāsās krāsotas, tās pielipinātas bites pakaļējām kājām. Tā vien šķiet, ka bite tikai ar grūtībām spēj noturēt līdzsvaru smagās nastas dēļ; grīļodamās un balansēdama tā steberē skrejas melnā cauruma virzienā. Kas tie par graudiņiem? Vai tās ir kādas puķes sēklas, kas pielipušas bitei pie kājām?
Nē, tie ir ziedputekšņi. Savāktos putekšņus bites pārnes stropā, savā ligzdā, kur tos iepilda šūnu kanniņās, sastampā, pievieno tiem medu un fermentus, un putekšņi ieskābst. Jā, jā, bez šaubām, biškopības produktu pazinējiem tas nav nekas jauns, ka bites putekšņus pirms novietošanas glabāšanai pārveido vai, izsakoties precīzāk, sagatavo. Iemesls? Tādējādi tie kļūst ilgāk uzglabājami, kā arī bišu organismam vieglāk izmantojami. Tāpat arī no nektāra, kas ir šķidrs, jo bagāts ar ūdeni, tātad – rūgstošs, bites gatavo medu, kas savukārt var glabāties gadiem ilgi, praktiski nemainot savu vērtību.
Ziedputekšņi ir olbaltumvielām bagāti. Tie ir ļoti vērtīga barība bitei, taču šī paša iemesla dēļ tie piesaista arī dažādus mikroorganismus. Ja putekšņi netiek īpaši pasargāti, tos daudz ātrāk par bitēm „apēd” sēnītes un baktērijas. Taču bites, gudrinieces, zina, kas jādara – viņas putekšņus konservē.
Šūnu kanniņās sablietētās putekšņu nastiņas ir ieskābētas (ieraudzētas). Pievienotā medus (medus cukuru) un fermentu mijiedarbības rezultātā, anaerobos apstākļos (bezgaisā), putekšņiem pildītajās šūnu kanniņās sākas pienskābā rūgšana. Šis process ne tikai iekonservē putekšņus, bet arī padara tos bites organismam vieglāk sagremojamus. Nav jau tā, ka bitei nu kļūtu vieglāk puteksni pārkost - tā apvalks ir tik ciets, ka pat rieksta čaumala tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar to – taču šādas apstrādes rezultātā putekšņos esošās vērtīgās barības vielas kļūst vieglāk uzņemamas.
Bišu konservētos putekšņus sauc par bišu maizi. Šādi to dēvē ne tikai latviešu, bet arī citās pasaules valodās (angļu valodā - bee bread, vācu valodā – Bienenbrot utt.). Šādu nosaukumu bišu barībai atrodam jau antīkajā pasaulē. Interesanti, kā un kāpēc valodā iegājies tieši šāds termins?
Jocīgi, bet Senajā Grieķijā putekšņu nastiņas bitei pie kājām kļūdaini tika uzskatītas par vaska nastiņām. Tā laika gudrajiem vēl nebija ienākusi prātā doma, ka vasks varētu veidoties bites ķermenī un nokļūt ārpusē pa dziedzeriem. Aristotelis savā grāmatā „Dzīvnieku vēsture” (Historia animalium, IX grāmata par bišu maizi raksta: „Viņām (bitēm - J.Š.) ir arī cita barība, kuru sauc par bišu maizi; tā ir trūcīgāka par medu un tās garša ir salda, līdzīga vīģēm; tās atnes to līdzīgi kā vasku pie savām kājām.” Lai gan slavenais autors demonstrē tiem laikiem ievērojamas zināšanas par lielu daudzumu dažādu dzīvnieku, attiecībā uz bitēm viņam toreiz ne viss vēl ir bijis skaidrs un izpētīts.
Neskatoties uz to, ka tālā pagātnē diženais Aristotelis jau bija lietojis vārdu „bišu maize”, Aristoteļa laikā un vēl arī pēc tam bieži bišu maizes apzīmēšanai tika lietots arī vārds farina, kas latīniski nozīmē „milti”. Šis vārds – milti – attiecībā uz ziedputekšņiem esot lietots vēl salīdzinoši nesen (ja salīdzina ar Aristoteļa laikiem). Angliski putekšņus par putekšņiem (pollen) sācis saukt angļu dabas zinātņu tēvs Džons Rejs (John Ray) 1686. gadā savā grāmatā „Historia plantarum”. Patiesībā arī šī vārda cilme saistāma ar latīņu valodu; latīniski vārds pollen nozīmē „smalka maluma milti, putekļi”.
Nav nekāds pārsteigums, ka šādas „kristības” parasti netiek uzņemtas ar ovācijām. Nāk citi zinātnieki, „pareizo” vārdu zinātāji, un rīko savus vārda došanas pasākumus. Tā sešdesmit četrus gadus vēlāk, 1750. gadā, īrs Dobbs ziedu putekšņu (vai varbūt putekļu?) apzīmēšanai iesaka izmantot seno un kādreiz tradicionālo latīņu vārdu farina, papildinot, ka šie tā sauktie ziedu milti, ir augu ziedu vīrišķās šūnas, kas piedalās zieda apputeksnēšanā, un piebilstot, ka apputeksnēšanu veic bites, pārlidojot no zieda uz ziedu. Turklāt Dobbs arī norāda, ka viena izlidojuma laikā bites nemaina ziedu sugu – tātad viņš ir viens no pirmajiem, kurš jau 18. gadsimtā paziņo par bišu svarīgo lomu augu apputeksnēšanā.
Arī putekšņu labās īpašības ir bijušas zināmas jau sirmā senatnē. Vidusjūras reģionā ebreju filozofs un ārsts Maimonīds (Moše Ben Maimons, 1138. – 1204.), kurš bijis arī sultāna ārsts Ēģiptē, savulaik esot rekomendējis putekšņus kā savelkošu līdzekli un uzteicis to nomierinoši tonizējošo iedarbību.
Laikā pēc 1200. gada Ibn al Beitars (1197–1248) putekšņus raksturoja kā seksuāli uzbudinošu līdzekli, kas tajā pat laikā labvēlīgi iedarbojoties uz kuņģi, zarnu traktu un sirdi. Ziedputekšņi esot spējīgi mazināt „drudzi asinīs”, tāpat tie ārstējot arī dedzinošās sajūtas kuņģī, ja apēsts kas nelāgs.
Interesants nostāsts par ASV prezidentu Ābrahamu Linkolnu saistībā ar bišu maizi - viņam esot ļoti garšojis medus. Tāpēc, apciemojot savu draugu ģimeni, kas turējusi bites, Linkolns allaž esot mēdzis lūgt, lai viņu uzcienā ar to. Un jo liels ir bijis prezidenta prieks, ja medū patrāpījies arī kāds kriksītis bišu maizes.
Kāds cits stāsts savukārt vēsta par kādu ASV armijas virsnieku, kurš izbēdzis no japāņu gūsta Ķīnā. Viņš esot stāstījis, kā putekšņus izmantojuši džungļos mītošie ķīnieši. Kad šie džungļu ļaudis atraduši virsnieku nomaldījušos, bez spēka un tuvu nāvei, viņi vājiniekam devuši īpatnēju, no augļiem pagatavotu putriņu, kam pievienoti putekšņi. Savukārt brūces uz viņa smagi cietušajām pēdām tie apstrādājuši ar biezu kārtu putekšņu, kam pārliets uzsildīts medus. Virsnieks uzskatīja, ka tieši šāda ārstēšana paglābusi viņu no drošas nāves džungļos un atjaunojusi viņam spēju staigāt. Ķīnieši esot glabājuši savāktos putekšņus sausus ar dubļiem noslēgtos māla podos un lietojuši kā ārstniecības līdzekli - medikamentu un antiseptiķi. Ļaudis esot arī mīcījuši putekšņus kopā ar medu un gatavojuši plānas, garenas sloksnes. Pēc tam tās izžāvēja un izmantoja pārtikā gan ikdienā, gan dodoties garākos medību pārgājienos. Tāpat šo produktu lietoja, pārlaižot musonu lietus periodus.
Savukārt no Meksikas atbraukušie zina stāstīt, ka šeit iedzīvotāji uzmeklējot vietējo bišu ligzdas, lai no tām paņemtu šūniņas ar putekšņiem. Amerikas kontinentā dzīvo dažādu sugu bezdzeloņu bites, kas neveido mūsu medus bišu ligzdai līdzīgu mājokli. Bezdzeloņa bišu ligzda drīzāk līdzinās kameņu ligzdai, un tajā ir atrodamas atsevišķas šūniņas, kurās glabājas medus, putekšņi un aug bišu jaunā paaudze. Tad nu meksikāņi no savāktajiem putekšņiem gatavo pastilu, ko uzziež uz kukurūzas plācenīšiem un ēd. Garšīgi, bet vai tikai?
Mūsdienās ir skaidri zināma putekšņu loma un nozīme bišu saimes dzīvē. Taču ilgus gadus senā pagātnē šādu zināšanu cilvēkiem nebija. Putekšņu nozīme bišu saimes dzīvē tika atklāta tikai pagājušā gadsimta vidū (Mauricio, 1950.). Tika noskaidrots, ka putekšņi ietilpst to jauno bišu barībā, kuras ar savem dziedzeriem ražo peru pieniņu un baro pavisam jaunās bites – perus. Ja šo bišu (peru barotāju) ēdienkartē trūkst bišu maizes, to mūžs saīsinās. Bišu saimei tas ir būtiski, jo tai ir nepieciešams noteikts daudzums peru barību ražot spējīgu bišu, tāpat ir ļoti svarīgs šo bišu mūža garums. Nav jau gluži tā, kā to savā Historia animalium rakstīja Aristotelis – bites mūžs ilgstot sešus, augstākais - septiņus gadus. Tāpat visai tālu no patiesības ir arī Batlers, kurš krietni vēlāk – 1609. gadā – paziņoja: „Bite (darba bite) ir viena gada putniņš!” Tikai deviņpadsmitā gadsimta vidū bišu pētnieki aizvien precīzāk noteica, cik patiesībā bites mūžs ir īss - tikai 20 līdz 55 dienas! Tādēļ ir ļoti svarīgi, kādu barību bite ēd un cik ilgi pēc tam tā spēj produktīvi strādāt.
Ja mūsdienās, zinot, cik liela ir putekšņu loma pašu bišu dzīvē, ir gluži saprotama cilvēku interese par to sastāvu un izmantošanas iespējām cilvēku uztura papildināšanai un pilnveidošanai, tad vēl jo interesantāks šķiet fakts, ka, neskatoties uz šādu zināšanu trūkumu, jau sirmā senatnē cilvēkiem tomēr bija zināmas putekšņu vērtīgās īpašības un lietošanas nozīme. Un to arī izmantoja. Acīmredzot efekts bija nepārprotams.
Tomēr jāņem vērā fakts, ka dažiem cilvēkiem mēdz būt alerģiska reakcija lietojot putekšņus.
Te tad arī ir vietā vecais bitenieku teiciens: „Kas der bitei, der arī cilvēkam!” Un varbūt jau pavisam drīz ziedputekšņi kļūs par pašsaprotamu mūsu ēdienkartes sastāvdaļu. Ne velti taču kādreiz tos sauca par ziedu miltiem. Tad nu varbūt cepsim plāceņus?
Tāpēc lietosim putekšņus vai, vēl labāk - bišu maizi un būsim spēcīgi, darbspējīgi un dzīvosim ilgu un raženu mūžu!
Juris Šteiselis