Medus
Jau vairāk nekā 10 gadus Latvijas biškopji Latvijā ievākto medu marķē ar preču zīmi “Ievākts Latvijā”.

Jau vairāk nekā 10 gadus Latvijas biškopji Latvijā ievākto medu marķē ar preču zīmi “Ievākts Latvijā”. Apaļa uzlīme ar bišu patrona Ūsiņa zīmi uz violetā viršu ziedu fona un lentīte mūsu karoga krāsās. Ko dod šis apzīmējums? Uz kaut ko norāda un, vai kaut ko garantē?

Vai medus tagad ir modē? Jā un nē. Zinām taču, ka medus ir viens no senākajiem pārtikas produktiem. Arī kā ārstniecības līdzeklis tas ir pazīstams jau kopš aizvēsturiskas senatnes. Medus vienmēr ir bijis modē, pareizāk sakot, tas vienmēr ir bijis aktuāls. Cilvēka interese par medu laiku pa laikam ir atslābusi; cilvēcei progresējot, attīstoties zinātnei un rūpniecībai, ir radītas citas saldvielas un sintezēti dažādi iedarbīgi medikamenti. Un tikai tagad, kad esam kļuvuši pārāk „ķīmiski” vai arī, ja zāles vairs īsti nepalīdz, mēs lūkojam pēc kāda dabiska, tradicionāla, ķīmiskai apstrādei nepakļauta produkta, kurš nepakļautu riskam mūsu imūnsistēmu, bet tieši pretēji – to stiprinātu. Un atrodam medu!

Eksperimentāli konstatēts, ka barojot bites tikai ar cukura sīrupu (ogļhidrātu barību), saimes neaudzē perus - savu jauno paaudzi. Bet tiklīdz tām barībā dod arī putekšņus, tā māte sāk dēt oliņas, dzimst peri un turpmākais saimes liktenis vairs nav apdraudēts.

Lai gan nektārs un putekšņi tiek vākti atsevišķi, tie ir daudz ciešāk savstarpēji saistīti, nekā pirmajā brīdī var šķist. Izrādās, putekšņi ir atrodami arī nektārā un vēlāk - arī medū. Procentuāli, attiecībā pret medus kopējo masu, putekšņu daudzums medū ir ļoti niecīgs. Tomēr tie tur atrodas un pateicoties tam, ka tie tur ir, iespējams uzzināt šo to vairāk par pašu medu - tā botānisko izcelsmi un, ja paveicas, arī vietu, kur medus ievākts. Tieši no kuras pļavas puķēm vai kura meža kokiem nektārs ievākts gan varbūt noteikt neizdosies, tomēr retos gadījumos ir iespējams pat tas, it īpaši, ja augi ir specifiski, ar kaut ko īpašu atšķirīgi no pārējiem šajā pašā teritorijā augošiem.

Biškopības produktu ražošanai Latvijā tāpat kā jebkuru citu pārtikas produktu ražošanai ir noteiktas prasības ražošanas apstākļiem un galaproduktu kvalitātei.

Lai Latvijā ražotu biškopības pamatproduktus - medu, ziedputekšņus, bišu maizi, propolisu, bišu māšu peru pieniņu, kā arī dažādus šo produktu maisījumus un publiski tos pārdotu, biškopim bez ražošanas līdzekļu iegādes (bites, stropi, inventārs utt.) jāveic arī dažu noteikumu izpilde -jāreģistrē bišu drava Lauku datu centrā, jāreģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) kā pārtikas iepakotājam un jāsakārto sava ražotne pēc PVD prasībām. Tas nozīmē, ka PVD inspektors pārbaudīs vai medus pirmapstrādes telpas atbilst higiēnas prasībām, vai tur ir kārtība, vai strādājošie ir veseli un tīri, vai strādāšana notiek tīri un kārtīgi. Tas viss ir kalpo mērķim, lai iegūtā biškopības produkcija būtu cilvēkiem derīga, nekaitīga un kvalitatīva. Reģistrējoties PVD katrs medus ražotājs iegūst PVD piešķirtu numuru, ja šāda numura nav, tad viņš nav reģistrējies PVD un nav pārbaudīts. Ne visās Eiropas Savienības valstīs ir tāda kārtība. Dažās valstīs pārbaudīts tiek tikai galaprodukts, tādejādi piemērojot principu, ka apstākļu kontrole nav svarīga, ja produkts izdodas kvalitatīvs. PVD reģistrētie Latvijas biškopji medus ražošanu ir sakārtojuši pēc vistingrākajām prasībām. Ir arī valstis, kur ražošanas noteikumi ir tādi paši kā pie mums, bet galaprodukta prasības visur ir vienādas, produktam ir jābūt labam.

Taču man tas nav svarīgi, jo man patīk medu baudīt.

Jā, pie tējas un kafijas (īpaši šķīstošās) es medu pielieku jau automātiski. Viens divi un šķīdums salds, sagatavots dzeršanai. Taču labāk ir medu ēst nesteidzoties un ar baudu. Medus ar baltmaizi un pienu - šāda medus ēšanas pieredze daudziem jau pazīstama kopš agras bērnības. Taču arī šādā salikumā to var darīt ar baudu, katru medus karoti izgaršojot. Dažai medus šķirnei ir tik interesanta garšas buķete, ka tā vien gribas medu salīdzināt ar labu vīnu. Jau iedomājoties vien, cik ziedos pabijušas bites, lai sagatavotu šo vienu medus karotīti, galva sareibst. Un ja vēl atceramies, ka bites nektāru vākušas no dažādiem augiem, izgaršojot var mēģināt medus sastāvu atšifrēt.

„Mūsdienās medum vairs nav tā izcilā nozīme un svarīgā vieta cilvēka dzīvē, kāda tā bija agrāk." Ar šādiem vārdiem sākas ne viens vien medum veltīts raksts. Taču ne vienmēr aizdomājamies, cik sens ir šis „agrāk"? Patiesībā, ar šo vārdu apzīmēta tiek ļoti sena, sena pagātne, kas nebūt neturpinājās līdz astoņpadsmitā gadsimta vidum - laikam, kad ļaudis iemācījās cukuru iegūt rūpnieciski no cukurbietēm. Jā, arī šādas versijas tiek izvirzītas dažā labā rakstā, lai uzsvērtu medus neizmērojami ilgo izmantošanu kā vienīgo saldvielu un nepelnīto aizmiršanu pēc tam, kad mūsu ēdienkartē ienāca cukurs.

Protams, medus vēsture ir sena, taču to nevajadzētu pārlieku slavināt - arī cukura iegūšanai no saldas, cukuriem bagātas sulas ir ļoti sena vēsture. Un tās pirmsākumi sniedzas daudz, daudz senākā pagātnē, kā tikai teju norādītie daži nedaudzie gadsimti.