Biškopības produkti un to pielietojums

Apiterapijas būtība un principi

Mūsu dienās, kad cilvēkiem nereti pietrūkst naudas dārgajiem medikamentiem veselības uzturēšanai, parādās interese par dabīgiem produktiem, tai skaitā arī par bišu saražotiem. Jāsaka gan, ka bišu produkti nav lēti, taču noderīgi gan. Lietojot bišu produktus veselības uzlabošanai un slimību ārstēšanai, organismam nerodas pierašana (nezūd efekts) un nav arī tādas blakus parādības, kā no ķīmiskiem preparātiem.

Protams, šo produktu lietošana medicīniskos nolūkos nav nekāda panaceja. Nereti jālieto ķīmiskie līdzekļi un bišu produkti vienlaicīgi.

Likumsakarīga ir bišu produktu lietošanas renesanse, jo šo produktu iedarbības spektrs ir ļoti plašs. Paplašinoties laboratoriskiem pētījumiem par dažādu bišu produktu iedarbību uz cilvēka organismu, tiek atrasti arvien jauni to darbības aspekti.

Mūsdienās šo produktu lietošana vairs nenotiek empīriski, bet gan balstoties uz zinātnes atzinumiem. Daudzu pasaules valstu laboratorijās notiek dažādu bišu produktu izpēte – tiek pētīts gan propoliss, gan peru pieniņš, gan ziedputekšņi un bišu maize. Ļoti liela nozīme ir bišu indes izpētei, tās dalīšana frakcijās, jo katrai no bišu indes frakcijām ir savs iedarbības mehānisms, kas arī tiek detalizēti pētīts. Šādas laboratorijas ir arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā.

No medicīniskā viedokļa raugoties visgrūtākais ir tas, ka dažādos reģionos iegūtie bišu produkti ir atšķirīgi pēc sava sastāva – tas atkarīgs no augiem un arī no laika apstākļiem. Šis fakts apgrūtina bišu produktu dozēšanu, taču nemazina to vērtību.

 

Vēsturiskais apiterapijas apskats

Bišu produktu pielietošana cilvēka uzturā un slimību ārstēšanā ir zināma jau tūkstošiem gadu. Slavenajā Ēģiptes rokrakstā – Ebersa papirusā (ap 3500.g p.m.ē.) aprakstīta tā laika dziedniecības māksla – medus lietošana, ārstējot ievainojumus, acu, aknu, nieru, kuņģa, zarnu slimības.

Ķīnas literatūrā norādījumi par medus pielietošanu ārstnieciskos nolūkos sastopami jau 3-2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Ķīnieši izmantojuši arī bišu dzēlienus (bišu indi) kā terapeitisku metodi. Bieži šie dzēlieni veikti punktos, kuros mūsdienās veic akupunktūru – ārstēšanu ar adatu terapiju.

Indijā jau pirms vairāk kā pirms 1000. gadiem ir aprakstīts medus pielietojums dziednieciskos nolūkos, medus lietots kā pretinde augu, dzīvnieku un minerālajām indēm.

Ļoti daudz rakstisku liecību par medus, propolisa, peru pieniņa jeb karaliskās želejas, ziedputekšņu un bišu indes pielietojumu atrodami Grieķijā.

Par bišu produktu derīgumu cilvēka atveseļošanā rakstījis Hipokrāts un Aristotelis.

Latvijā pirmās rakstiskās liecības par bišu produktu pielietojumu ārstniecībā atrodamas jau 16-17. gadsimtā. Pagājušā gadsimta 70-os gados bišu produkti ar panākumiem tika lietoti tuberkulozes ārstēšanā, ķirurģijā, ginekoloģijā, terapijā, neiroloģijā, stomatoloģijā u.c.

 

Bišu produktu pielietošana cilvēka veselības saglabāšanā un atjaunošanā

Medus

Medus ir vislabāk zināmais bišu produkts. Pēc sava sastāva medus var atšķirties, tas atkarīgs no ziediem, no kuriem nektārs ievākts. Bites var ievākt polifloro medu un monofloro medu – liepu, griķu, viršu, āboliņa, rapša u.c.

Dažādu medu iedarbība uz cilvēku var būt atšķirīga.

Liepu medus - gaiši dzeltens, maigs. Labi noder aknu un nieru slimību ārstēšanai, kā arī pie angīnas un klepus.

Viršu medus - tumši dzeltens, ass, rūgtens. Derīgs nieru, prostatas un urīnpūšļa ārstēšanai.

Griķu medus - tumši sarkanbrūns, stipru smaržu, satur daudz  dzelzs un olbaltumvielas, tāpēc labi der anēmiju (mazasinības) un neirožu ārstēšanai.

Rapša medus - dzeltenīgi balts, ar vieglu sinepju smaržu, zemu skābuma saturu. Labs līdzeklis kuņģa slimību ārstēšanai.

Āboliņa medus - ļoti gaišs, gandrīz balts, maigs. Tiek uzskatīts par vienu no labākajiem gaišajiem mediem. Noder respiratoro (elpošanas ceļu) slimību ārstēšanai un kuņģa slimībām.

Poliflorais medus parasti ir no pļavu vai meža ziediem savāktais, dzeltenā krāsā, aromātisks, satur daudz C un B vitamīnus. Labi noder augšējo elpošanas ceļu slimību ārstēšanai.

Medus neaizvietojams ir aknu slimību ārstēšanā, šī medus īpašība saistās ar medus spēju veikt aknu dezintoksikāciju (attīrīšanu).

Medus antibakteriālās īpašības ir pierādītas pētījumos ar tīfa un dizentērijas baktērijām – tīfa baktērijas medū iet bojā 48 stundās, bet dizentērijas baktērijas - 10 stundās.

Medu ārstēšanā var lietot arī atšķaidītā veidā - šķīdinot ūdenī vai tējā.

Noteikti jāatceras, ka medu nedrīkst karsēt virs 40 grādiem, jo tad zūd medus vērtīgās īpašības

Medu var lietot arī pie cukura diabēta, īpaši pie 2. tipa, taču nelielos daudzumos, labāk gaišo medu (tas satur fruktozi), īpaši no baltajām akācijām, un, protams, ārsta uzraudzībā.

Medu lieto arī ārīgi, īpaši dažādu čūlu un brūču ārstēšanai, jo medum piemīt arī antibakteriālas un reģeneratīvas (audus atjaunojošas) īpašības. Tāpat medu var lietot aplikācijām pie radikulītiem un citiem nervu iekaisumiem, kā arī ārstnieciskām un kosmētiskām masāžām.

 

Propoliss

Bites propolisu ievāc no augu sveķiem. Jauno augu pumpuru izdalītie ķīmiskie savienojumi ir bioloģiski aktīvi, tajos ir daudz polifenolu, kuri iedarbojas uz mikrobiem. Propoliss ir dabīgais antibiotiķis.Tā sastāvā ietilpst augu sveķi ,ēteriskās eļļas - terpenoīdi, ap 5 % ziedputekšņu, ap 25 % vaska. Propolisa klātbūtne bišu stropu padara sterīlu.

Tā kā plašā antibiotiķu pielietošana medicīnā dod arī negatīvu efektu – rezistenci (mikrobu pierašanu pie antibiotiķiem), tad propoliss ir alternatīva nepieciešamības gadījumā.

Laboratoriski ir pierādīta propolisa efektivitāte pret zelta stafilokoku, vienu no ļaunākajiem mikrobiem, pret kuru daudz antibiotiķu ir bezspēcīgi.

Pētījumos konstatēts, ka propolisa šķīdums ir efektīvāks kā tīrs propoliss. Propoliss darbojas lēnāk kā antibiotikas, taču nerada pierašanu un neiedarbojas uz normālo zarnu floru.

Ir pierādīta arī propolisa efektivitāte kā lokālam anestezētājam un imunitātes paaugstinātājam.(V. Kivalkina jau 1964. gadā pierādīja – propoliss paaugstina nespecifisko gamma globulīnu asinīs, kas paaugstina organisma aizsargspējas.)

Propolisa efektivitāte pārbaudīta arī Latvijā. Republikāniskajā bērnu tuberkulozes slimnīcā (1964) 5 gadu laikā tika pārbaudīta 10 % propolisa ūdens šķīduma efektivitāte 91 bērna ārstēšanā. Labāki rezultāti tika sasniegti grupā, kurai tika lietoti antibiotiķi kopā ar propolisa ūdens šķīdumu.

Krievijā, Kazaņas Medicīnas institūtā pierādīta propolisa efektivitāte tuberkulozes ārstēšanā gadījumos, kad neefektīva bija antibiotiku lietošana.

Propolisa efektivitāte ir pierādīta arī pie ārīgas lietošanas. Propolisu ārīgi lieto pie brūcēm, arī pie strutainām brūcēm, pie herpētiskiem izsitumiem, tonsillīta, faringīta, laringīta, stomatīta.

Iekšķīgi propolisu var ieteikt pie gripas un citā vīrusu saslimšanām. Šādos gadījumos ieteicams lietot propolisa ūdens 10% šķīdumu pa tējkarotei 5x dienā. Var arī sūkāt mutē propolisa gabaliņu, sevišķi, ja iekaisums skāris arī rīkles galu.

Plaši propolisu lieto pie ausu slimībām, kuņģa-zarnu trakta un ginekoloģisko slimību, kā arī artrīta ārstēšanā u.c.

Propoliss pielietojams arī pie sirds-asinsvadu slimībām un acu saslimšanām. Tiek pētīts iespējamais propolisa pielietojums pie AIDS, boreliozes, onkoloģijā.

No iepriekš teiktā varam secināt, ka propolisam piemīt antibakteriāla, pretvīrusu, pretsēnīšu, pretiekaisuma, spazmolītiska darbība. Propoliss pazemina asins recēšanu, asinsspiedienu, holesterīna daudzumu, darbojas kā antioksidants.

Propolisu gatavo ūdens, spirta vai eļļas šķīdumā, kā arī pievieno dažādām ziedēm vai arī izmanto dabīgā veidā. Propolisu var lietot arī iejauktu medū.

Par propolisa pielietošanas iespējām medicīnā un ārstēšanas rezultātiem pie ķirurģiskām, ādas, ginekoloģiskām, kuņģa-zarnu trakta, neiroloģiskām un citām saslimšanām dati fiksēti 1985. gada Apimondijas apkopotā izdevumā, kas liecina, ka propoliss ir efektīvs pie šādām patoloģijām: dažādām infekcijām, acu saslimšanām, ķirurģiskām slimībām, tuberkulozes, stomatoloģiskām slimībām, plaušu slimībām, zarnu slimībām, ausu slimībām, nervu u.c. saslimšanām.

Bišu māšu peru pieniņš

Peru pieniņš ir bišu jaunās ppaudzes (peru) uzturs. Tas sastāv no aminoskābēm, ogļhidrātiem, taukvielām, vitamīniem, minerālvielām un mikroelementiem. To var lietot pulverveida, fasētu kapsulās vai iemaisītu medū.

Peru pieniņa sastāvs, salīdzinājumā ar govs pienu:

 

Sastāvs

Peru pieniņš

Govs piens

ūdens

13 — 30%

87%

olbaltumvielas

12 —14%

3. 5%

aminoskābes

20

zem 15

glikoze

20 —30%

4.9%

tauki

8 —18%

3. 7%

minerālvielas

1%

0. 7%

vitamīni

B, PP, C, D, H

A, D, E, K u.c.

hormoni

Gonadotropais hormons

 

Peru pieniņa masa ir krēmveidīga, ar skābenu garšu. Šo masu gatavo bites barotājas - 4 - 12 dienu vecas bites, kuras to izdala no saviem dziedzeriem.

Peru pieniņš stimulē simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu, labvēlīgi iedarbojas uz imūno sistēmu, regulē lipīdu vielu maiņu, asinsspiedienu, uzlabo audu elpošanu. Peru pieniņu lieto, lai uzlabotu atmiņu, domāšanas procesus, miegu. Peru pieniņš pazemina cukura līmeni asinīs, samazina holesterīna līmeni asinīs un pastiprina piena sekrēciju mātēm, kuras zīda bērnu. Peru pieniņš iedarbojas arī uz endokrīniem dziedzeriem.

Labs efekts no šī produkta lietošanas novērots arī pie sirds patoloģijām un galvas smadzeņu asinsrites nepietiekamības, kā arī pie klimaksa, neauglības un dzimumfunkciju traucējumiem.

Peru pieniņu var lietot arī profilaktiski organisma funkciju uzlabošanai, tad ieteicams lietot peru pieniņu kapsulās – pa vienai kapsulai no rīta pirms brokastīm 3 nedēļas. Šādu kursu var rekomendēt divas reizes gadā.

Pie dažādām saslimšanām  nepieciešams, lai vajadzīgās devas noteiktu speciālists – ārsts- apiterapeits.

Ziedputekšņi  un bišu maize

Ziedputekšņus bites savāc no dabā ziedošiem augiem. Putekšņi ir ziedošo augu vīrišķās dzimumšūnas.  Katram augam ziedputekšņi ir atšķirīgi gan pēc krāsas, gan pēc formas. Ķīmiski tie ir pilnvērtīgi olbaltumi, satur vairāk kā 20 aminoskābes (arginīnu, cisteīnu, glutamīnu u.c.) Vairāk kā puse no visām aminoskābēm ir nepiesātinātās aminoskābes (linolskābe, linolēnskābe uc.). Tās ietilpst prostoglandīnu sastāvā, kas darbojas kā hormonālās aktivitātes regulators, kā arī pazemina holesterīna līmeni asinīs un sekmē tā izdalīšanos no organisma.

Ziedputekšņi satur arī fosfolipīdus, kas sekmē šūnu membrānu caurlaidību un veic svarīgu lomu vielmaiņas procesos. Putekšņos ir karotinoīdi, kas piedalās A vitamīna sintēzē, un tokoferols (E vitamīns), tāpat arī C vitamīns, B grupas vitamīni, P, PP, D, K vitamīni. To sastāvā ietilpst arī ūdens, ogļhidrāti, vitamīni, minerālvielas, nedaudz taukvielas, fermenti, hormoni. Stropā bites ievieto putekšņus šūnās, kur tie tiek fermentēti.

Ziedputekšņus var lietot izžāvētus vai iemaisītus medū.

Bišu maize veidojas ziedputekšņu fermentācijas procesos. Dažu nedēļu laikā mainās ziedputekšņu ķīmiskais sastāvs. Proteīni sašķeļas peptīdos un aminoskābēs. Šī forma ir bioloģiski aktīvāka par ziedputekšņiem. Tos var lietot dabīgā veidā vai iemaisītus medū.

Ziedputekšņus un bišu maizi izmanto pie anēmijas, pie nervu, endokrīnām un sirds slimībām, prostatīta, pie aknu, nieru un zarnu saslimšanām, atveseļošanās periodā pēc smagām slimībām, Ziedputekšņu un bišu maizes sastāvā ietilpstošās aminoskābes uzlabo cilvēka atmiņu, veicina domāšanu, spēju mācīties. Šie produkti ir noderīgi aterosklerozes ārstēšanai, pateicoties spējai saistīt holesterolu, bet sastāvā esošā alfa un beta karotīna dēļ lietojami redzes uzlabošanai.

Profilaktiski ziedputekšņus ieteicams lietot divas reizes gadā 20 dienas pa 2 ēdamkarotēm no rīta vai bišu maizi pa 1\2 vai 1 tējkarotei tāpat no rīta 20 dienas.

Ziedputekšņus nedrīkst lietot pusaudži to dzimumbriedumu veicinošo īpašību dēļ.

No uztura viedokļa raugoties, 100 gr ziedputekšņu ir līdzvērtīgi pēc sava proteīna daudzuma 500 gr liellopa gaļas vai 7 vistu olu dzeltenumiem.

Vasks

Vasks veidojas no darba bišu speciāliem dziedzeriem. Vasks sastāv no ēteriem, taukskābēm, karbonātiem. Tā sastāvā ir arī mikroelementi, A vitamīns. Tā krāsa ir dzeltenīga, vaskam ir īpatnēja smarža. Vasks nešķīst ūdenī. Vēl joprojām bišu vasks ir neaizvietojams - to mākslīgi nav izdevies izgatavot.No vaska var iegūt vaska eļļu - no 1 tonnas vaska iegūst 5 kg eļļas. No vaska var gatavot sveces, ar to var pulēt, dažādām vajadzībām izgatavo vaska diegus.

Medicīnā vasku lieto aplikācijām - pie perifēro nervu slimībām, ginekoloģijā, otolaringoloģijā,  dermatoloģijā, traumatoloģijā, ķirurģijā u.c.

Vaska košļāšana palīdz pie mutes dobuma slimībām.

Vasku nevar lietot pie hematoloģiskām slimībām, grūtniecības, neskaidras augstas temperatūras.

Plaši vasku lieto kosmetoloģijā – dažādās maskās, aplikācijām, depilācijai un citur.

 

Bišu inde

Tā ir bišu indes dziedzeru sekrēts. Viens no dziedzeriem ražo skābu sekrētu, otrs – sārmainu. Bites dzelšanas brīdī sekrēti sajaucas un inde iegūst toksisku iedarbību.

Lielākais indes daudzums, kas var uzkrāties bites ķermenī, ir 0,4-0,8 mg.

Dzeļot cilvēkam  vai dzīvniekam dzelonis kopā ar indes dziedzeriem paliek ādā un atrautā dzeloņa muskuļi turpina darboties, jo dzelonis atdalās kopā ar bites vēdera nervu ķēdītes posmu. Šis fakts atļauj dozēt indes daudzumu, kas nokļūst cilvēka ķermenī, jo pilnībā indes pūslītis iztukšojas 30 min laikā.

Bišu inde ir caurspīdīgs koloidāls šķidrums ar sausnas daudzumu 30 – 45 %, tai ir rūgtena, dedzinoša garša un savdabīga asa smarža. Bišu inde šķīst ūdenī.

Bišu inde satur olbaltumvielas, ko var sadalīt frakcijās.

Katrai frakcijai ir sava īpaša iedarbība uz cilvēka organismu.

F0 frakcijai atklāta spēcīga pretiekaisuma un pretsāpju darbība.

F1 frakcija satur melitīnu, kura iedarbība ir samērā plaši izplatīta. Melitīns sastāv no 26 aminoskābēm. Melitīna ietekmē aktivizējas virsnieru un hipofīzes darbība.

F2 frakcija satur fermentus fosfolipāzi A un hialuronidāzi, kā arī 18 aminoskābes. 13 no tām ir identiskas F1 frakcijas aminoskābēm, papildus vēl ir tirozīns, cisteīns, metionīns, fenilalanīns un histidīns, kuru iedarbība uz cilvēka organismu ir visai plaša. Šīs aminoskābes iedarbojas arī uz nervu šūnām.

Eksperimentos ar baltajām pelītēm ir pierādīta bišu indes efektivitāte pret nāvējošu radioaktīvo starojumu – bišu indes injekcijas saņēmušās pelītes izdzīvoja 60 %, bet kontroles grupā aizgāja bojā 100 % pelītes (ASV veikts pētījums).

No fermentiem bišu inde satur fosfotāzi. Tās viena frakcija – glikoproteīns – ir ar antigēna īpašībām.

Bišu indes sastāvā ir peptīds apamīns, kurš ietekmē centrālo nervu sistēmu un darbojas uz imūniem procesiem.

Apkopojot bišu indes iedarbību uz cilvēka organismu var teikt, ka bišu inde:

  • paplašina sīkos asinsvadus;
  • palielina asins pieplūdumu slimajam orgānam;
  • samazina sāpes;
  • paaugstina hemoglobīna daudzumu;
  • paaugstina leikocītu daudzumu;
  • samazina eritrocītu grimšanas ātrumu;
  • samazina asins recēšanu;
  • samazina holesterīna daudzumu asinīs;
  • palielina diurēzi;
  • palielina kopējā slāpekļa izdali no organisma.

 

Bišu inde apiterapijā var tikt lietota gan no dzīvām bitēm, gan fasēta ampulās (Lietuvā tiek gatavotas ampulas; arī Latvijā 60-os gados pag. gs. bija pieejamas), ampulas domātas injekcijām vai ievadīšanai elektroforēzes veidā .Bišu inde varētu tikt iejaukta arī medū.

Bišu indes lietošana jāveic apiterapeita uzraudzībā, jo nedrīkst aizmirst bišu indes iespējamo alerģisko iedarbību.

Bišu inde var radīt četru veidu alerģiskas reakcijas:

  • cerebrāla – toksiskā iedarbība pirmkārt ietekmē galvas smadzenes un izsauc komu,
  • pulmonāla – rodas bronhu spazmi, var rasties balsenes tūska un tiek traucēta elpošana,
  • kardiāla – rodas sirds darbības traucējumi, var būt sirds apstāšanās,
  • gastro-intestināla – rodas sāpes vēderā un zarnu spazmas, var būt caureja.

Visos gadījumos nepieciešams nodrošināt vitālās funkcijas, t.i., elpošanu un sirdsdarbību. Smagos gadījumos nepieciešama kardio - pulmonāla reanimācija (mākslīgā elpināšana un sirds masāža). Var būt nepieciešami tādi medikamenti kā adrenalīns, atropīns, prednizolons, antihistamīni (tavegils, klaritīns u.c.). Adekvātas palīdzības sniegšanai nepieciešamas speciālas medicīniskas zināšanas, taču pamatprincipi jāprot visiem, jo bieži ārstēšanas rezultāts ir atkarīgs no tā, cik savlaicīgi sniegta pirmā palīdzība (piem., mākslīgā elpināšana pie elpošanas apstāšanās. Der atcerēties, ka galvas smadzeņu šūnas neatgriezeniski iet bojā, ja 5 minūtes nesaņem skābekli.

Taču iepriekš teiktais neizslēdz iespēju lietot bišu indi ārstēšanas nolūkos. Bišu indes lietošanas iespējas ir ļoti plašas. Vienā no Lietuvas laboratorijām strādā pie tā, lai varētu atdalīt alerģiju izsaucošo frakciju, kaut gan arī šai frakcijai ir ārstnieciska iedarbība. Tas pavērtu iespēju izmantot bišu indi daudz plašāk un drošāk.

Šobrīd apiterapijā bišu indi lieto kardioloģijā (miokardīts, koronārā sirds slimība, augsts asinsspiediens, aritmijas u.c.), dermatoloģijā (ekzēmas, mikozes, kārpas, psoriāze u.c.), pie endokrīnām slimībām (hipertireoze, hipoglikēmija, menstruālie traucējumi u.c.), pie imunoloģiskiem traucējumiem, neiroloģijā (hronisks sāpju sindroms, multīplā skleroze, cerebrāla tromboze, dažādas etioloģijas muguras sāpju sindromi, neirīti u.c.), pie artrītiem – locītavu iekaisumiem un deformējošām izmaiņām ar sāpju sindromu un bez tā, pie Herpes zoster, AIDS, vīrusu etioloģijas dažādas lokalizācijas iekaisumiem, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā un onkoloģijā.

Citi bišu produktu  pielietošanas veidi.

Visi bišu ražotie produkti var tikt lietoti arī ārīgi. Gatavo dažādus krēmus ar medus, propolisa, ziedputekšņu un peru pieniņa piedevām. Medu var lietot masāžām, aplikācijām, brūču dziedēšanai, pirts procedūrām. No vaska var darināt sveces, kuras degot izplata patīkamu vaska smaržu un labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka psihi. Vaska sveces izmanto arī ausu slimību dziedināšanai.

Kā redzams, apiterapijas metodei  ir lielas perspektīvas gan medicīnisku problēmu risināšanā, gan profilaktiski veselības uzturēšanā.

Autore: Maruta Solvita Naudiņa