Ziedputekšņi

Zinām taču, ka medus ir viens no senākajiem pārtikas produktiem. Arī kā ārstniecības līdzeklis tas ir pazīstams jau kopš aizvēsturiskas senatnes. Medus vienmēr ir bijis modē, pareizāk sakot, tas vienmēr ir bijis aktuāls. Cilvēka interese par medu laiku pa laikam ir atslābusi; cilvēcei progresējot, attīstoties zinātnei un rūpniecībai, ir radītas citas saldvielas un sintezēti dažādi iedarbīgi medikamenti. Un tikai tagad, kad esam kļuvuši pārāk „ķīmiski” vai arī, ja zāles vairs īsti nepalīdz, mēs lūkojam pēc kāda dabiska, tradicionāla, ķīmiskai apstrādei nepakļauta produkta, kurš nepakļautu riskam mūsu imūnsistēmu, bet tieši pretēji – to stiprinātu. Un atrodam medu!
Zinātnieki un ārsti tad ķeras pie medus izpētes un secina – jā, medus ir ne tikai pārtikas produkts, medus ir arī zāles. Tie atklāj, ka medū ir antioksidanti un vitamīni, minerālvielas un mikroelementi. Izpēta arī, ka medum ir antibakteriāla iedarbība un piemīt prebiotiskas īpašības. Un vēl, un vēl, līdz sāk likties, ka medus ir kļuvis par pētnieku kārtējo jājamzirdziņu – medus ir pēkšņi nācis modē! Vai tā?
To, ka mode mainās, tendences nomaina cita citu, pa kādai aizejot aizmirstībā, lai pēc zināma laika atkal atgrieztos, zina ikviens. Tas tiek uztverts kā pats par sevi saprotams. Apģērbā, matu sakārtojumā un krāsu toņos, arhitektūrā, kultūrā un pat valodā pastāv zināmas modes tendenču diktētas normas, veidoli un virzieni. Cilvēkiem patīk uzzināt, iegūt kaut ko jaunu un tad uz laiku tam nodoties, ļauties tā varai vai, kā saka, ar kaut ko aizrauties. Taču tikai uz laiku – no jauna iegūtais vai apgūtais drīz vien apnīk (mēs sakām – noveco), un mēs atkal lūkojamies, vai pie apvāršņa nav parādījies kas interesantāks. Tas ir ierakstīts jau mūsu gēnos – tikai mainībā ir evolūcija!

Taču mode nav tikai ieteikums, kādas krāsas džemperīti valkāt, cik platiem jābūt bikšu galiem vai kāda platuma ielocēm jāveido svārku kuplums. Reizēm ir ļoti grūti ir izprast, kur mode sākas vai beidzas. Tāpat nav skaidri nodalāms, kur kādai lietai ir apstākļu diktēta nepieciešamība un kur - tikai modes untums.

Biškopjiem - cilvēkiem, kuru mūžs ir nesaraujami saistīts ar bitēm un to kopšanu, bišu dzēlieniem un medus ēšanu, pat neienāk prātā doma, ka medus vai kāds cits biškopības produkts varētu tikt pakļauts tādiem vai citādiem modes untumiem. Ikvienam biškopim ir skaidrs, ka medu var ēst un ēst, un apēst daudz. Tik, cik gribas, un daudz un dažādos veidos. Neuzskaitīšu visu, bet teikšu vienkārši – visur, kur prasās salduma, der medus. Visur, kur lieto cukuru, var lietot arī medu. Tējā, kafijā – tas jau ir tradicionāli. Taču, ja medus nav jāpērk, jo pašam ir sava bišu drava, tad, sekojot pavāru ieteikumiem vai eksperimentējot pašam, medu var pievienot arī „lielajiem” ēdieniem - gaļai, mērcēm vai zupām. Bet kā zināt, vai nav par daudz? Biškopji saka: „Organisms pats pateiks, kad būs par daudz – vienkārši vairs negribēsies.”

Tāpat kā ikviena lauku cilvēka ēdienkartē neiztrūkstoša sastāvdaļa ir piens, ja viņam kūtī ir govs, tā arī biteniekam medus ir galvenā saldviela, bet propoliss – pirmās zāles. Bišu maizes vai žāvētu ziedputekšņu saujiņa tam kalpo kā palīgs, lai stiprinātos pēc slimības vai vēl labāk – jau profilaksei. Un viņš pat neiedomājas, ka medus varētu būt pēkšņi ienācis modē, vai arī cilvēkiem apnicis un tikpat pēkšņi no modes izgājis...