Propoliss

Atverot stropu, starp kārēm un uz to pleciņiem var redzēt brūngani zaļu, reizēm dzeltenīgu, vai pat brūngani rūsganu masu, kas spēcīgi un patīkami smaržo pēc papeļu pumpuriem, medus, vaska un vanilīna. Tas ir propoliss, kam piemīt rūgtena garša un kas aptaustot kļūst ļoti lipīgs.

Vairums autoru uzskata, ka vārds "propoliss" cēlies no grieķu valodas (pro - priekš, polis - pilsēta, cietoksnis) un tas nozīmē, ka propoliss ir viela ar ko bites noslēdz savas pilsētas vārtus. V. Kivalkina (1964) uzskata tas cēlies no grieķu vārda propoliso, kas grieķiski nozīmē -aizziest. Abi šie skaidrojumi nav pretrunā ar propolisa nozīmi stropā un bišu dzīvē.

Propoliss ir lipīga sveķveida viela ar kuru bites aizziež stropā visas spraugas un sašaurina skreju. Bites propolisu izmanto kā siltumizolācijas materiālu, jo tas vāji vada siltumu. Ar propolisu tās pārklāj visus dzīvniekus, kas iekļuvuši stropā un kurus tās pēc nonāvēšanas nespēj izvilkt no stropa laukā. Propoliss aizkavē to pūšanu un pasargā stropu no nepatīkamās smakas.

 

Propoliss pasargā bišu saimi no nelabvēlīgas mikrofloras izveidošanās stropā, jo tam piemīt baktericīdas īpašības un tas darbojas kā dezinficētājs. Tas novērš pūšanu un izplata stropā patīkamu smaržu.

Jau kopš Aristoteļa laikiem cilvēku prātus ir nodarbinājis jautājums: no kā bites ievāc propolisu. Līdz 1907. gadam pastāvēja uzskats, ka bites propolisu ievāc, tāpat kā ziedputekšņus un nektāru, no augiem, visvairāk no papelēm, kastaņiem, bērziem, alkšņiem u.c.. 1907. gadā vācu dabas zinātnieks M. Kistenmahers ziņoja, ka propoliss veidojas bites organismā kā blakus produkts ziedputekšņu pārstrādes laikā. Laikam ritot šī hipotēze tomēr neapstiprinājās un zinātnieki atgriezās pie iepriekšējiem uzskatiem.

Propolisa sastāvs dažādos literatūras avotos tiek minēts savādāks. Tas varētu būt atkarīgs no bioloģiskiem un ekoloģiskiem apstākļiem: bišu rases, sugas, klimatiskiem apstākļiem, apkārtējās faunas utt., bet mazāk no noteikšanas metodēm.

Tabulā uzskatāmi varam aplūkot propolisa sastāvu pēc dažādu autoru domām.

 

Autors un literatūras avots

Augu sveķi %

Ēteriskās eļļas %

Vasks %

Ziedputekšņi, piemaisījumi%

P. Sčebins [7]

50 - 55

8 - 10

30

15

P. Kellers [7]

41.5

15

12 - 40

5 - 15

O.Malcenieks [1]

55

15

22

8

C. Witherell [7]

55

10

30

5

Kā redzam tabulā starp autoru dotajiem rezultātiem milzīgu atšķirību nav.

Vitamīni galvenokārt propolisā ir tādi paši kā ziedputekšņos: A vitamīna provitamīns karotīns, B1, B2, B6,,PP, C, P, E un H vitamīni.

100 g ziedputekšņi satur 0,6 mg B1, 1,7 mg B2, 3,0 mg B5, 0.9 mg B6,, 10 mg PP un 25 mg H. Ņemot vērā, ka 100 g propolisa satur tikai ap 10% ziedputekšņu varam secināt, ka propolisā vitamīnu ir maz.

Propolisa pelnos ir atrasti 21 mikroelementi. Tie ir K, Na, Ca, Mg, Fe, Cu, Zn, Mn, Al, P, Si, Wa, un Sr, bet dažos paraugos pat kobalts. Tādi kā Sr ir pat kaitīgi cilvēkam.

Gan ziedputrekšņi, gan mikroelementi ir tikai propolisa sastāvdaļas, bet tie nepiešķir propolisam galvenās - baktericīdās īpašības.

1911. gadā M. Kistermahers propolisā atrada kanēļskābi un kanēļspirtu. Tajā pašā laikā cits vācu zinātnieks K. Dītrihs propolisā konstatēja 4-oksi-3-metoksibenzoaldehīdu jeb vanilīnu.

1927. gadā francūzis F. Žobērs no propolisa izdalīja 1-3-dioksiflavonu jeb hrizīnu. Šo pašu vielu viņš atrada papeļu pumpuros.

1964. gadā fraņču zinātnieki no propolisa izdalīja 3,5,7 - trioksiflavonu, kuram piemīr baktericīdas īpašības. Tā sākās propolisa atšifrēšana, izmantojot hromotogrāfijas un citas modernas analītiskās ķīmijas metodes, kura vēl joprojām nav pabeigta. Tagad ir zināms, ka propolisā ir ap 20 flavonu: galangīns, pinocembrīns, hrizīns, akacetīns, ramnocetīns, 5-hidroksi-7,4dimetoksiflavons, 5,7-dihidroksi-3,4dimetoksiflavons, 3,5-dihidroksi-7,4dimetoksiflavons, 5-hidroksi-7,4-dimetoksiflavons.

Flavonus nespēj sintizēt ne dzīvnieki, ne mikroorganismi. Tos sintizē tikai augi. Izrādās, ka visas šās vielas ir aglikoni, t. i., savienojumi bez ogļhidrātu atliekas. Bet augos šīs vielas, kā likums, ir tieši saistītā vai glikozīdu formā, kad molekulas brīvajām hidroksilgrupām pievienota viena vai vairākas ogļhidrātu atliekas,biežāk glikoze. Kaut arī flavoni ir ļoti daudz izplatīti augu valstī, tomēr to funkcija augos nav pilnīgi noskaidrota.

S. Popravko propolisā atklājis daudzus jaunus flavononus, flavonus, flavonolus, fenolu savienojumus, benzoskābi, u.c. vielas.

 

Antibakteriālā aktivitāte

Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka propolisam piemīt antibakteriālas, antitoksiskas, pretiekaisumu, anestezējošas un stimulējošas īpašības.

Literatūras avotos ir minētas propolisa īpašības, bet nav minētas konkrētas vielas, kas šīs īpašības piešķir. Kā minēts 1.1. nodaļā liela nozīme ir flavoniem.

Konstatētts, ka dažādām baktērijām jūtība pret propolisu ir dažāda. Latvijā propolisa antibakteriālās īpašības pētījusi  S. Palmbaha u.c. Ja dažāda izmēra gaļas gabaliņus (2 - 20g) pārklāj ar propolisu un atstāj uz kādu laiku istabas temperatūrā (16 - 180C) vai ieliek termostatā (36 - 370C) un pēc tam pārbauda ar mikroskopu, tad redzams, ka tie saglabājušies svaigi un nebojāti. Tas liecina, ka propoliss novērš pūšanas procesus.

Nākošos izmēģinājumos uz propolisa uzlika patogēnu, kas rada slimību mikrofloru. Pēc laika pārbaudot izrādijās, ka visi mikrobi ir iznīcināti, radusies savdabīga sterilizācija.

Ja mikrobu barotni kādu laiku patur atvērtu, tad nākošajā dienā tajā jau parādās mikrobi, kas tur iekļuvuši no gaisa. Ja šādā barotnē ieliek gabaliņa propolisa, tad mikrobu augšana tiek apturēta, bet, ja barotnē ar propolisu ieliek mikrobus, tad tie tiek iznīcināti un barotne kļūst sterila.

Propolisa antibakteriālā darbība pētīta uz hemolītisko streptokoku, zeltaino, balto un dzelteno stafilokoku, cūkas rozes, paratīfa, Sibīrijas mēra ierosinātāju, Amerikas peru puves ierosinātāju. Tika secināts, ka propoliss mikrobus nenonāvē, bet aptur to attīstību, tas ir , iedarbojas antistatistiski. Pret propolisu ir jūtīgi grampozitīvie mikrobi.

Propolisa antibakteriālās īpašības ir atkarīgas no augiem, no kuriem tas ievākts, no ģeogrāfiskās vietas, kā arī no ievākšanas un uzglabāšanas veida.

Bišu saimē propoliss pilda divas funkcijas - līmvielas un antibaktericīdo. Nozīmīgākā no tām ir antibaktericīdā. Bieži bišu ligzdā iekļūst sīkie grauzēji, kurus bites nodzeļ. Temperatūra bišu saimē svārstās no 15 0C ziemiešanas periodā, līdz 35 0C aktīvā peru audzēšanas periodā. Šādā temperatūrā nodzeltais grauzējs jau dažu dienu laikā ligzdā radītu patogēnu mikrofloru, kas varētu ietekmēt saimes normālu attīstību. Tas nenotiek, jo bites nodzelto dzīvnieku pārklāj ar propolisu. Protams laika gaitā mikroorganismi vienmēr ir pielāgojušies dzīvei ekstremālosapstākļos, tapēc ir arī izņēmumi, kas var dzīvot bišu saimē. Tie ir bišu slimību ierosinātāji. Vaļējo peru puvi izraisa Streptococcus pluton, aizvākoto peru - puvi Bacillus larve, paratīfu - Bacterium paratyphi alvei, bet septicēmiju - Bacterium apisepticus.

Tomēr ir fakti, ka propoliss aizkavē bišu slimību ierosinātāju attīstību. Vaļējo peru puves ierosinātājs Streptococcus pluton ir jūtīgs pret propolisu. Eksperimentos ir pierādīts, ka izbarojot bitēm cukursīrupu Streptococcus pluton attīstība tiek kavēta, ja propolisa koncentrācija cukursīrupā ir lielāka par 500 mg/ml.

Šī ir atbilde kārtīgiem biškopjiem, kas vienmēr iztīra stropu no propolisa un vaska, bet bites slimo tikpat bieži vai pat biežāk kā tiem, kas stropu netīra.

Tomēr tas nenozīmē, ka bites var droši barot ar propolisa - cukursīrupa vai propolisa - medus šķīdumu. Ja bitēm izbaro medu, kur propolisa koncentrācija ir 20%, tad bites iet bojā no paralīzes.[8]

Tas varētu būt saistīts ar to, ka propolisā ir ļoti daudz sveķu.

Propolisa izcelšanās

Kā jau minēju ievadā pirmās ziņas par propolisu ir no Aristoteļa laikiem. Viņš gribēja tuvāk iepazīties ar bišu darbiem, tapēc izveidoja daudzmaz caurspīdīgu stropu. Tomēr bites, kā izteicies Aristotelis, "nevēloties izdot savus noslēpumus", to no iekšpuses izklājušas ar kaut kādu tumšu vielu, acīmredzot propolisu, - tā rakstīts G. Ransoma grāmatā "Svētā bite".

Par propolisa izcelsmi ir strīdējušies divi romiešu rakstnieki - Plīnijs (23 - 79) un Dioskorīds. Plīnijs uzskatīja, ka bites propolisu ievāc no papelēm, vītoliem, zirgkastaņam un citiem augiem, bet Dioskorīds - ka no stiraksa.

Ilgi valdīja uzskats, ka bites propolisu ievāc tāpat kā ziedputekšņus un nektāru. Šos uzskatus atbalstīja Horibostels (1774), M. Krilovs (1895), L. Langstrots (1902) u.c. Viņi norādīja, ka bites propolisu vāc no papelēm, vītoliem, bērziem, alkšņiem, ošiem, eglēm, kastaņām, vīksnām, akācijām, augļu kokiem, kazenājiem, utt.

1907. gadā vācu dabas zinātnieks M. Kistenmahers paziņoja, ka propoliss veidojas bites organismā kā blakus produkts ziedputekšņu pārstrādes laikā. Putekšņi ir pārklāti ar balzamisko vielu un sveķu kārtiņu, kas pasargā ārējo faktoru iedarbības. Gatavojot cirmeņiem barību bites šīs vielas atdala no putekšņiem un vēlāk atrij no organisma. Šīs atrītās vielas sacietē un paliek par propolisu. Atspēkodams veco uzskatu par propolisu M. Kistenmahers norādīja, ka sveķi ir bezkrāsaini, bet propolis ir tumša viela. M. Kistenmahers savu hipotēzi ir atspoguļojis darbā "Propoliss", kas izdots 1908. gadā.

1927. gadā francūzis F. Žobērs no propolisa izdalīja 1-3-dioksiflavonu jeb hrizīnu. Šo pašu vielu viņš atrada papeļu pumpuros. Tai pašā gadā G. Rošs apšaubīja M. Kistermahera hipotēzi par propolisa veidošanos un atgriezās pie veciem uzskatiem.

Turpmākos gados daudzi pētnieki ir novērojuši bites un propolisa ievākšanu. Propolisa nastiņu veidošanu sīki ir aprakstījis V. Meijers 1956. gadā. Viņš arī novērojis interesantu parādību, ka propolisa vācēja nereti atgriežās sropā ar vēl neizveidotām nastiņām un pēc tam ar tādām pašām lido atpakaļ. Acīmredzot propolisa vācējas dodas uz stropu, lai uzņemtu barību. Propolisa vākšana ir darbietilpīgs process. Meijers propolisa vākšanu izdalījis četros posmos:

1)    sveķu nokošana ar žokļiem,

2)    sveķu apstrāde un saņemšana ar abām priekškājām,

3)    sveķu nodošana no priekškājām uz vidējām kājām,

4)    sveķu nodošana no vidējām kājām uz pakaļējām un ievietošana pakaļkāju groziņos.

1971. gadā S. Popravko atklāja propolisā daudzas jaunas vielaas, kas pieder pie flavonu grupas, un pierādījis to identiskumu ar bērzu un papeļu pumpuros esošiem flavoniem.

No tā varam secināt, ka mūsdienu zinātnieki ir atgriezušies pie romiešu rakstnieka Plīnija hipotēzes, kas tika izvirzīta mūsu ēras sākumā.

Skaidrs ir viens, ka bites propolisu vāc no augiem. Bet no kādiem?  S. Popravko centās to noskaidrot. Pēc ilgstošiem pētījumiem viņš nejauši atklāja, ka bērzu pumpuru sveķi ziemā, kā arī īsi pirms lapu plaukšanas ir identiski propolisam. Citā laikā šie sveķi hromotogrāfiski propolisu vairāk neatgādina. Tieši šajā laikā francūzis M. Gonē propolisā atrada augšanas inhibitorus. S. Popravko secināja, ka bērzu pumpuros ir augšanas inhibitori, kas kavē to plaukšanu. Kad bērzam tie vairs nav vajadzīgi, koks ar sveķu palīdzību atbrīvojas no tiem, lai spētu augt un plaukt. Dažreiz saulainās vasaras dienās koks no snaudošiem pumpuriem izspiež sveķu pilienu, kuru bites atrod un izmanto kā propolisa sastāvdaļu. Parasti bērzs sveķus no pumpuriem izdala karstās vasaras dienās, kad dabā sarodas ērces un citi kaitēkļi. Sveķu sastāvs nepārtraukti mainās, tādejādi koks aizsargājas pret augu kaitēkļiem.

Šādu propolisa izcelsmi apstiprina vienkārš eksperiments. Ja stropā iemet kartupeli, tad lai tas nesāktu augt bites vispirms aizziež tā "actiņas", jo tās uzreiz nevar sagādāt tik daudz propolisu. No tā mēs varam secināt, ka propoliss satur arī augšanas regulatorus, kas ir bērzu un citu augu pumpuros.

 

Materiālu apkopoja

Armands Krauze