Bišu balzams - propoliss

Bišu strops ir kā bagātību krātuve-medus, ziedputekšņi, bišu maize, vasks, propoliss, māšu peru pieniņš, bišu inde. Visus bišu saimes saražotos produktus cilvēki var izmantot savas veselības nostiprināšanā vai atjaunošanā un zinātne atklāj arvien jaunus veidus to darīt. Ir teiciens :'Kas der bitei, tas ir der arī cilvēkam".

Tomēr, lai arī tā vien liekas, ka bišu produkti ir kā speciāli radīti cilvēkiem, visam, ko stropā saražo, ir konkrēts pielietojums un uzdevums saimes dzīves procesos. Tāds ir arī propolisam- tas tiek izmantots gan kā dezinficējošs un konservējošs līdzeklis, gan kā celtniecības materiāls.

Atverot stropu, var redzēt, ka uz kārēm, stropa sienām, sedziņas ir brūngana, patīkami rūgteni smaržojoša, sveķaina viela. Krāsa var mainīties no dzeltenas līdz melni brūnai, atkarībā no tā, no kādiem augiem propoliss iegūts. Latvijā propoliss pārsvarā ir vidēji līdz  tumši brūns, galvenais izejmateriāls ir bērzi, apses un papeles, arī skujkoki. Stropa temperatūrā ap 35˚C tas ir lipīgs, plastisks, bet zemākā temperatūrā ātri sacietē un kļūst drūpošs. Garša ir rūgtena, nedaudz dedzinoša.

 

Vārda izcelsme
Vārda „propoliss" izcelsmei ir divi skaidrojumi. Saskaņā ar populārāko versiju, vārds veidojies no grieķu valodas „pro" -„priekš-„ un „polis"-pilsēta, cietoksnis Tātad priekšpilsēta, priekšpostenis baktērijām un sēnītēm, kuras arī grib dzīvot un turpināties un bišu saime būtu lieliska vieta, kur to darīt. Saimē ir viss kas tām vajadzīgs- siltums, mitrums, aizsardzība no ultravioletā starojuma, ja vien nebūtu divi grūti pārvarami šķēršļi-bišu tīrība, kad katra šūniņa tiek pedantiski iztīrīta un lietas, kas stropā neiederas tiek no tā izvāktas un antibakteriālā līmviela propoliss, ar kuru tiek aizlīmētas spraugas, sastiprināti rāmīši un citas stropa kustīgās daļas, dažkārt ar plānu kārtiņu pārklātas vaska šūnas, iekonservēti tie priekšmeti, kurus bites svara vai lieluma dēļ nevar pašas no stropa izvākt.

Propolisam ir izteikti antibakteriālas īpašības, saimē šaurā telpā dzīvo vairāki desmiti tūkstoši bišu un tomēr tajā valda sterilitāte. Ar propolisa ēteriskajām eļļām piesātinātais stropa gaiss tiek dezinficēts. Pietiek tikai 20-30g propolisa, lai stropa gaiss kļūtu baktericīds. Dravnieks, stropu atverot, ieelpo spirgto, nedaudz rūgteno propolisa aromātu, kurš sajaucoties ar nektāra smaržu rada smaržas kokteili, sava aromaterapeitiskā efekta dēļ vēl pietiekami nenovērtētu. Un atkal nāk prātā teiciens: 'Kas der bitei, tas der arī cilvēkam":

Otrs propolisa vārda skaidrojums saistīts ar grieķu vārdu „propolisos" -aizziest. Pagājušā gadsimta sākuma biškopības latviešu literatūrā tika lietots nosaukums „bišu līme", arī vācu valodā viens no propolisa nosaukumiem ir „Kittharz" (ķites sveķi), kas pasvītro tā nozīmi bišu mājokļa labiekārtošanā, ar to tiek aizlipinātas spraugas, novēršot nevēlamu caurvēju vai siltuma zudumus, „aizdrīvētas" arī lielākas spraugas (jo lielāka sprauga, jo vairāk pievienots vasks), tādējādi pasargājot saimi ne tikai no vēsuma, bet arī nelūgtiem viesiem, ar propolisu bites sašaurina skreju.

Abi propolisa nosaukuma izcelsmes skaidrojumi ir loģiski un norāda uz tā uzdevumu un nozīmi stropā un bišu dzīvē.

Propolisa izcelšanās

Līdz pat pagājušā gadsimta sākumam valdīja uzskats, ka propolisu bites ievāc no augu pumpuriem. Bišu dzīves pētnieki novēroja, ka propolisam ir līdzīgas īpašības ar pumpuru sveķiem un ka bites šos pumpurus apmeklē. Vēlāk tika izvirzītas teorija, ka propoliss veidojas bites organismā kā blakusprodukts ziedputekšņu pārstrādes laikā. Putekšņi ir pārklāti ar balzāmisko vielu un sveķu kārtiņu, kas pasargā ārējo faktoru iedarbības. Saskaņā ar šo teoriju, gatavojot cirmeņiem barību bites šīs vielas atdala no putekšņiem, vēlāk atrij un tās sacietējot kļūst par propolisu. Tomēr šī teorija neapstiprinājās, kaut arī pierādīja, ka ziedputekšņu apvalks ir putekšņu sastāvā.


Pētījumu gaitā propolisā tika atrastas flavonu grupas vielas, kuras ir identiskas vielām bērzu un papeļu pumpuros. Tas pierādīja ka propolisa izejmateriāls tiek savākts no augiem, tam tiek pievienoti bišu sekrēta izdalījumi, eļļainās daļiņas no ziedputekšņu apvalkiem un vasks.


Interesanti, ka gan propolisā, gan bērzu (noteikti arī citu koku) pumpuros ir atrasti augšanas inhibitori-šīs vielas kavē pumpuru plaukšanu. Kad bērzam tie vairs nav vajadzīgi, koks ar sveķu palīdzību no tiem atbrīvojas, lai spētu augt un plaukt. Šādu propolisa izcelsmi apstiprina vienkāršs eksperiments. Ja stropā iemet kartupeli, tad lai tas nesāktu augt, bites vispirms aizziež tā "actiņas", jo tās uzreiz nevar sagādāt tik daudz propolisu, lai pārklātu visu bumbuli. No tā mēs varam secināt, ka propoliss satur arī augšanas regulatorus, kas ir bērzu un citu augu pumpuros.

Propolisa sastāvs

Var teikt, ka propoliss ir produkts ar augstu pievienoto vērtību, jo pumpuru sveķi ir tikai izejmateriāls, kuram „izgatavošanas" procesā tiek pievienoti fermenti, vasks, ziedputekšņi. Propoliss un sveķi ir līdzīgi kā medus ar nektāru, arī nektārs tiek iegūts no augiem un medus savu vērtību iegūst „ ievākšanas un pārstrādes" procesā, kad nektārā nokļūst ziedputekšņi , bite pievieno fermentus, iztvaicē lieko ūdens saturu un medu nogatavina. Propolisa sastāvā ir 45-55% sveķu, 10-15% ēteriskās eļļas, 20-40% vasks un 5-15% ziedputekšņu un piemaisījumu. Propolisā ir gan vitamīni (B grupas, E, C, H, P), gan minerālvielas un mikroelementi (kalcijs, dzelzs, varš, magnijs u.c.). Propolisa blīvums ir 1.1-1.35, tas nozīmē, ka tas ir smagāks par ūdeni, bet vieglāks par medu. Kušanas temperatūra ir 60-80˚C,degot propoliss izdala patīkamu, aromātisku smaržu.

Propolisa iegūšana

Propolisu parasti iegūst kā biškopības blakusproduktu. Ar stropa kaltiņu to nokasa no apkārēm un stropa sienām. Ligzdas griestu sedziņas bites pārklāj ar propolisu. Tās ievietojot saldētavā līdz -10˚C, propoliss viegli atdalās. Tādējādi no vienas saimes gadā var iegūt 100-300g vērtīgās vielas.

Lai iegūtu vairāk propolisa, tiek izmantoti dažādi paņēmieni un ieguvi var divkāršot vai pat trīskāršot. Populārākais ir koka līstīšu režģa novietošana virs saimes ligzdas. Bites cenšas griestus hermetizēt un līstīšu starpas „aizmūrē”. Līdzīgi izmanto arī kaprona vai metāla sietus. Ievietojot tos saldētavā, propolisu viegli atdalīt. Praktizē arī skreju palielināšanu, bezienesuma laikā bites cenšas skreju sašaurināt to propolisējot, lai samazinātu nelūgtu medus tīkotāju ielaušanās iespējas un spētu labāk ieeju stropā apsargāt, tomēr šis ir bitēm ne visai draudzīgs, tāpēc neieteicams paņēmiens.

Jāpiezīmē, ka bišu saimes atšķiras ar dažādu propolisa ražošanas intensitāti. Speciāli propolisa ražotājas gan netiek selekcionētas, tieši otrādi, palielināta propolisēšanas tieksme selekcijā tiek uzskatīta par negatīvu īpašību, jo tā apgrūtina dravnieka darbu rāmīšus un korpusus pārvietojot. Man ir bijušas dažas saimes, kuru „celtnieka” talants izpaudās ārkārtīgi  spilgti un ar tādām tādām saimēm strādājot sāk mākt šaubas vai stropa kaltiņu metāla sakausējumam nav izmantots arī plastalīns.

Propolisa uzglabāšana

Lai neietu zudumā vērtīgās vielas propolisu jāuzglabā ievērojot trīs nosacījumus –vēsumu, tumsu un sausumu. Praktiski to nodrošina propolisu saviļājot bumbiņās, ietinot plēvē vai folijā un ievietojot tumšā stikla burkā ar hermētisku vāku. Burkas novieto tumšā, vēsā vietā. Šādi uzglabājot propolisa efektivitāte saglabājas pat 10 un vairāk gadus.

Ainars Millers