Propoliss

Kādā grāmatā lasīju aptuveni šādus vārdus par propolisu:

„Propolisu bites ievāc un atnes stropā tāpat kā putekšņus. Tikai propolisu tās vāc nevis no ziediem, bet no dažādu koku pumpuriem. Tas tiek darīts karstā laikā, tad, kad ir visaugstākā temperatūra, jo tad tā masa ir mīksta. Taču, neskatoties uz to, darbs kukainīšiem veicas ļoti gausi – propolisa nastiņas savākšana var ilgt gandrīz stundu.”

Lasu un nebeidzu vien brīnīties, ar kādiem darbīgiem un nenogurdināmiem kukaiņiem mums, biteniekiem, ir darīšana! Jo citur savukārt bija rakstīts, ka viena putekšņu nastiņa sastāv no 2,3 miljoniem ziedputekšņu. Var būt arī mazāk, tas ir atkarīgs no putekšņu izmēra.

Vairāk vai mazāk, skaitlis ir pietiekoši liels, lai rosinātu fantāziju. Šis fakts un doma, ka bitei pie kājiņas ir neliela lodīte, mazs pikucītis putekšņu, kas, lai arī šķiet sīki, tomēr ir pietiekoši lieli, lai, kopā savelti, būtu ievērojami, ir fascinējošs. Mazākie putekšņu graudiņi ir tik sīki, ka tos ar neapbruņotu aci nemaz nav iespējams ieraudzīt. Un tomēr šī putekšņu lodīte ir skaidri saskatāma, jo sastāv no tik daudziem putekšņu graudiņiem, cik Latvijā iedzīvotāju. Un tā kā bitei ir pa nastiņai pie abām kājām, tad varam tēlaini sacīt: „Re, kur atlidoja bite – pie vienas kājas Latvija, pie otras - Igaunija.”

 

Taču dabā visādi brīnumi notiek. Atgriezīsimies pie apraksta, ko citēju iepriekš un kur bija stāstīts par propolisa vākšanu. Izrādās, ka mūsu medus bites līdzinieces – Āzijas bites (Apis cerana), kas citādi daudzējādā ziņā ir tuva rada mūsējām Eiropas bitēm un kuras tāpat kā mūsu medus bites dzīvo slēgtās telpās: koku dobumos, alās vai citās līdzīgās vietās, nav tik čaklas propolisa vācējas. Vēl trakāk! Šīs bites vispār nevāc propolisu. Interesanti, kā tad viņas tiek galā ar dažādiem slimību ierosinātājiem – vīrusiem un baktērijām?

Propoliss tāpat kā citi bišu produkti, dažādas vietās un bišu saimēs ievākts, var būtiski atšķirties. Tas skaidrojams ar augu valsts dažādību un katra konkrētā reģiona augu īpašībām. No atšķirīgiem augiem ievāktas propolisa izejvielas atšķiras. Tā es nesen lasīju par sarkano Dienvidamerikas propolisu. Citur savukārt redzēju sludinājumu, kurā tika piedāvāts manukas koka propoliss. Arī savulaik bijušajā PSRS un Austrumeiropas komunistiskās valstīs, kas tagad ir ES dalībvalstis veiktie pētījumi apstiprināja, ka Baltijas ES dalībvalstu propoliss būtiski atšķiras, piemēram, no Krievijas Tālo Austrumu rajonos ievāktā produkta. Reizēm šīs atšķirības var radīt ievērojamas problēmas biškopības produktu ražotājiem, jo to dēļ ir grūti piedāvāt tirgotājam nemainīgas kvalitātes produktu.

Par propolisa ražošanas apjomiem pasaules mērogā datu nav daudz. Tāpat salīdzinoši skopas ir arī ziņas par propolisa eksporta apjomiem. Ir zināms, ka Ķīna jau salīdzinoši sen spēja eksportēt ap 35 tonnām propolisa gadā. Turklāt pēdējā laikā Ķīnā kļūst aizvien vairāk Rietumu bišu (Apis mellifera), tādēļ ir ļoti iespējams, ka šobrīd šī valsts eksportē vēl vairāk vērtīgā produkta. Otra propolisa eksporta lielvalsts ir ES dalībvalsts Rumānija ar 19 eksportētām tonnām 1993. gadā. 7-8 tonnas propolisa gadā eksportē arī Argentīna un Čīle.

Tomēr, pameklējot internetā, varam iegūt samērā daudz informācijas par propolisa tirdzniecību. Interneta veikali un dažādi virtuālie sludinājumu dēļi piedāvā jau gatavus propolisa izstrādājumus – dažādu tablešu, kapsulu un citās medikamentu formās. Ir sludinājumi, kas liecina ne tikai par vēlmi propolisu pārdot, bet arī šo produktu iegādāties. Ierakstot meklētāja lodziņā vārdu „propoliss”, atklājas aina, kas liecina, ka propoliss ir visvairāk un visintensīvāk šādā veidā tirgotais biškopības produkts.

Tas zināmā mērā rada prieku par to, ka medus nav vienīgais biškopības produkts; cilvēki pazīst arī citus bišu produktus, šinī gadījumā – propolisu.

Par propolisa labajām īpašībām runāts ir daudz. Tāpat klīst dažādi nostāsti par propolisa iespējamo pielietojumu. Īpaši patīkami ir tas, ka propolisam praktiski nav kaitīgu blakusparādību. Vienīgi cilvēkiem ar noslieci uz alerģiskām reakcijām būtu nedaudz vairāk jāuzmanās ar tā lietošanu. Ārsti un zinātnieki mūsdienās pēta propolisa izmantošanas iespējas ļaundabīgo audzēju ārstēšanā, bet ES dalībvalstu bitenieki propolisu kā tautas līdzekli no seniem laikiem izmanto vai ikkatrai vainai un kaitei: tas lieti noder, piemēram, ja zobs sastrutojis, pušums nedzīst vai jāatbrīvojas no varžacs. Dažs labs ar propolisu ir aizdzinis nejauku kārpu, cits to vienkārši košļā, lai iegūtu svaigu elpu.

ES dalībvalstu zinātnieki ir noteikuši, ka svarīga propolisa sastāvdaļa ir flavoni, kas pieder aromātisko ogļūdeņražu grupai. Flavonoīdu grupa ir plaša, tur ir dažādi savienojumi. Flavonoīdi parasti ir augu vakuolās, hromoplastos un hloroplastos. Ir pierādīts, ka flavonoīdi augos kalpo kā krāsvielas, bet tomēr dažas vielas nepiešķir augiem krāsu. Daudzos zinātniskos literatūras avotos ir minētas propolisa antibakteriālās īpašības, kas varētu būt izskaidrojums plašai propolisa pielietošanai tautas dziedniecībā, bet nav minētas konkrētas vielas, kas šīs īpašības piešķir, tomēr ir norādīts, ka liela nozīme ir flavoniem

Arī sen senos laikos propoliss esot lietots galvenokārt ārīgi. No tā tikušas gatavotas dažādas ziedes. Vecāki cilvēki likuši pie muguras stropa sedziņu, ko biškopji izmanto bišu ligzdas pārsegšanai. Tā ir stipri nolīmēta ar propolisu un bišu vasku un palīdz, ja „krustos lauž”. Ir atrodamas vēstures liecības, ka senāk jaundzimušajiem propolisa gabaliņš esot likts uz nabas, lai tā ātrāk sadzītu. Tāpat dzirdēti nostāsti arī par to, ka propoliss dedzināts uz oglēm ļaužu pulcēšanās vietās, lai „aizbiedētu” slimības un radītu vietai patīkamu aromātu (vai pat uzlabotu tās auru). Nav viennozīmīga viedokļa, vai šāda propolisa fumigēšana (dūmošana) patiešām spēj dezinficēt telpu, bet, ciktāl tas attiecas uz patīkamo aromātu, tāds tas nenoliedzami ir. Galvenais, kas šādā gadījumā ir noteikti jāievēro – lai smarža nebūtu pārāk stipra un uzbāzīga. Citādi vēlamais efekts pārvērtīsies defektā.

Patiesībā mērenība būtu jāievēro attiecībā uz propolisu vispār. It īpaši, ja ir vēlēšanās šo produktu lietot kādas slimības ārstēšanai. Tas jādara stingri ievērojot ārsta rekomendācijas. Jo bitenieku interesēs nekādā ziņā nav, lai cilvēki jebkādā veidā ciestu no propolisa lietošanas.

Pēdējā laikā ļaužu interesei par dabas produktiem ir tendence pieaugt gan medicīnā, gan pārtikā. Cerams, ka aizvien vairāk cilvēku pievērsīsies brīnumainajiem kukaiņiem – bitēm, un novērtēs produktus, ko tie ražo. Latvijas un pārējo ES dalībvalstu biškopji spēj saražot augstvērtīgu un kvalitatīvu propolisu un no sirds vēlas, lai šis produkts būtu plaši pieejams un tiktu sekmīgi lietots. Arī medicīnā jomās, kur ārsti un zinātnieki ir veikuši pētījumus un atzinuši to par efektīvu līdzekli.

Juris Šteiselis