Kaut kas jauns par biškopības produktiem!

Eksperimentāli konstatēts, ka barojot bites tikai ar cukura sīrupu (ogļhidrātu barību), saimes neaudzē perus - savu jauno paaudzi. Bet tiklīdz tām barībā dod arī putekšņus, tā māte sāk dēt oliņas, dzimst peri un turpmākais saimes liktenis vairs nav apdraudēts.

Lai gan nektārs un putekšņi tiek vākti atsevišķi, tie ir daudz ciešāk savstarpēji saistīti, nekā pirmajā brīdī var šķist. Izrādās, putekšņi ir atrodami arī nektārā un vēlāk - arī medū. Procentuāli, attiecībā pret medus kopējo masu, putekšņu daudzums medū ir ļoti niecīgs. Tomēr tie tur atrodas un pateicoties tam, ka tie tur ir, iespējams uzzināt šo to vairāk par pašu medu - tā botānisko izcelsmi un, ja paveicas, arī vietu, kur medus ievākts. Tieši no kuras pļavas puķēm vai kura meža kokiem nektārs ievākts gan varbūt noteikt neizdosies, tomēr retos gadījumos ir iespējams pat tas, it īpaši, ja augi ir specifiski, ar kaut ko īpašu atšķirīgi no pārējiem šajā pašā teritorijā augošiem.

 

Pēc putekšņu analīzes drīzāk var noteikt, vai medus ir ievākts kādā noteiktā valstī, vai ievests no citurienes. Katra atšķirīga zieda puteksnis slēpj sevī savu īpašo ģenētiskās pārmantojamības kodu, tomēr no putekšņa ārējā izskata var spriest par tā konkrēto piederību. Katrai sīkajai, putekļveidīgajai daļiņai ir savs zīmējums, pēc kura var noteikt tās izcelsmi. Šīs daļiņas lido pa gaisu, tās savāc kukaiņi, dzīvnieki pārnēsā ar savu vilnu, un izplata visi kustīgie priekšmeti. Daļiņas var savākt un izpētīt, lai par katru no tām kaut ko uzzinātu. Var aplūkot medū esošos ziedputekšņus un noteikt, no kādiem augiem un no kādas valsts nāk medus; ziedputekšņi no naktstauriņa spārniem pastāstīs par tā nakts gaitām, ziedputekšņu noteikšana gaisā dos iespēju brīdināt astmas un siena drudža slimniekus, kad tiem būtu jāuzmanās. Neparastāki būs tādi gadījumi, kad pēc ziedputekšņiem, kas atrasti uz noziedznieka dubļainajiem zābakiem vai noputējušā mēteļa, var noteikt nozieguma izdarīšanas laiku un vietu. No seniem laikiem saglabājušies ziedputekšņi, ko arheologi atsedz līdz ar kūdru vai citiem izrakteņiem, stāsta par senajām cilvēku apmetnēm un parāda aizvēsturiskos zemes apstrādāšanas rajonus un veidus. Vēl vecāki ziedputekšņi un augu sporas sniedz informāciju par ogļu iegulām un palīdz atklāt naftas atradnes.

Medū apslēpto putekšņu pētīšana ir nopietna lieta, šai nodarbei ir pat dots savs vārds - melisopalinoloģija (Melissa - grieķu sievietes vārds, taču tam ir arī tulkojums - vārds nozīmē „medus bite", palinoloģija - botānikas nozare, kas pētī augu putekšņus un sporas).

Par ziedputekšņiem cilvēki ir interesējušies ļoti sen. Jau senie ēģiptieši saprata ziedputekšņu nozīmi palmu apputeksnēšanā, tādēļ ar laivām veda pa Nīlas upi vīrišķo augu zarus ar ziedputekšņiem uz tām vietām, kur auga sievišķie augi. Tomēr tikai 17. gadsimta beigās Roberta Huka izgudrotais mikroskops ļāva palūkoties, kādi īstenībā izskatās ziedputekšņi. Senie pētnieki, kuri strādāja ar mikroskopu divos turpmākajos gadsimtos, ir atstājuši mums precīzus un ļoti pārsteidzošus savu pētījumu aprakstus, kuros ir pausta izbrīna un sajūsma par ziedputekšņiem. Karaļa Džordža III botānikas zīmētājs Fransiss Bauers jau 19. gadsimta sākumā uzskicēja un klasificēja vairāk nekā 175 augu sugas pēc to formas un uzbūves. Kad mikroskops tika pilnveidots, bija iespējams labāk izpētīt ziedputekšņus, bet 20. gadsimta sākumā ar to nodarbojās ģeologi, lai šim darbam rastu zinātnisku pielietojumu. Tika noteikti un skaitīti no seniem laikiem saglabājušies ziedputekšņi, ko atrada kūdras raktuvēs. Tika aprēķināta katra atrastā ziedputekšņu veida procentuālais daudzums, lai noteiktu aizvēsturisko mežu sastāvu, kas varēja būt saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem konkrētajā ģeoloģijas periodā. 1916. gadā skandināvu zinātnieks Vons Posts aprakstīja „Ziedputekšņu analīzi" kā jaunu zinātnes nozari - palenoloģiju. Kopš tā laika šī nozare ir plaši izmantota mūsdienu ģeoloģijas un arheoloģijas pētījumos, kā arī medus izcelsmes pētīšanai.

Arī melisopalinoloģija nebūt nav jauna zinātne, tai ir jau vairāk nekā simts gadu. 1895. gadā kāds Šveices pētnieks sekmīgi demonstrēja, kā pateicoties putekšņu analīzei, iespējams noteikt medus izcelsmi. Tas bija iespējams, jo Rietumeiropas augu putekšņus pētīt sāka jau tā paša gadsimta pirmajā pusē: 1825-1832. gadā.

Jaunu un daudz plašāku skanējumu melisopalinoloģijai deva amerikāņu zinātnieks Jangs ar saviem pētījumiem 20. gs. sākumā. Viņš bija pirmais, kurš ar putekšņu analīzes palīdzību centās noskaidrot biškopju patiesumu apgalvojumos par tā vai cita medus izcelsmes avotiem.

Gaismas mikroskopa izmantošana ir samērā vienkārša, un ir iespējams viegli un ātri aplūkot daudzus dažādus putekšņus un to var veikt jebkurš interesents - biškopis vai medus lietotājs. Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka putekšņu analīzes padodas viegli un iegūtie rezultāti ir simtprocentīgi droši arī mazpieredzējuša pētnieka rokās. Nebūt nē, tikai ilgstošā darbā iegūtā pieredze un plašas teorētiskās zināšanas garantē drošus rezultātus. Jā ņem vērā ļoti daudz dažādu mainīgu faktoru. Jāprot novērtēt un atšķirt, kāpēc tā vai cita auga putekšņu ir tieši tik cik ir. Jo ir augi, kuriem dabiski izdalās mazāk putekšņu, vai arī putekšņi ir stingrāk fiksēti putekšnīcās, tādēļ arī šo putekšņu medū ir mazāk. Raksturīgākie piemēri ir citrusaugi, lavanda, salvijas, bet no kokiem - robīnijas (dēvētas arī nepareizi par akācijām) un liepas.

Cits augs, kura putekšņu klātbūtne medū dominē, varbūt vienkārši ir „devīgāks" un tā putekšņi lielā daudzumā pielīp bites apmatojumam, iebirst nektārijos. Salīdzinot minēto putekšņu daudzumu medū, viegli var kļūdīties un noteikt, ka nektārs ir ievākts no auga, kura putekšņi ir pārākumā. Tā tas, piemēram, ir ar neaizmirstulēm - (Myosotis spp) un saldajiem kastaņiem (Castanea sativa).

Bieži iespējams kļūdīties arī putekšņus identificējot. Medū tie izskatās nedaudz savādāk nekā kad tie ievākti sausā veidā.

Par to, kā bites vāc nektāru un kā putekšņi nokļūst tajā - nedaudz sīkāk.

Gadu gaitā veikti neskaitāmi novērojumi un aprēķini par to, kā bites vāc nektāru. Tā piemēram, lai savāktu nektāru, no kura vēlāk tiks iegūts 1 kg medus, bitēm jāaplido vairāk nekā 4 miljoni ziedu un jānolido kopējais attālums aptuveni 160 000 km un jāatnes stropā vairāk nekā 75 000 nektāra „nastu".

Lai gan bites lido vākt arī tikai putekšņus, kad tas nepieciešams, un tad tās apmeklē augus, kuri nektāru nemaz neizdala (piemēram, lazdas, ozoli, stiebrzāles), tomēr lielākā daļa bišu vizīšu ir uz augiem, kuri izdala gan nektāru, gan kuru ziedos atrodami putekšņi.

Kad bite nosēžas uz zieda, zieds nedaudz sakustas un putekšņi atraisās no putekšnīcām un iebirst nektārā. Bite nektāru uzlaiza jau ar putekšņiem tajā. Vēlāk, atlidojusi stropā, bite iebāž galvu un ķermeņa krūšu daļu šūniņā un atrij nektāru. Arī šajā brīdī bites ķermenim pielipušie putekšņu graudiņi var nokļūt nektārā. Pastāv vēl arī trešā versija, par to, kā putekšņi nonāk nektārā - bites stropā pārvietojas pa kārēm, kas sastāv no šūniņām (kanniņām). Kārē iepildītais nektārs pakāpeniski tiek nogatavināts medū. Tā ilgāku laiku nektārs vai arī jau topošais medus atrodas vaļējās kanniņās. Šajā laikā bites pārvietojas pa kārēm, saskaras viena ar otru un to ķermeņa matiņiem pielipušie putekšņi tiek nobirdināti un iespējams iekrīt arī kanniņās ar medu.

Reti gadījumi, bet tomēr pilnīgi iespējami ir, kad stropā vai arī ziedu nektārā nokļūst to augu putekšņi, kuri tiek apputeksnēti ar vēja palīdzību. Latvijā ļoti parasta parādība ir putekšņiem pils gaiss priežu ziedēšanas laikā. Nav nekāds brīnums, ja vēja pūsma ienes šos putekšņus arī bišu stropā vai tajā laikā ziedošo augu ziedos un kāds priedes puteksnītis iekļūst nektārā. Un tas arī nav tikai pieņēmums: par to, ka šādi vēja apputes augu putekšņi atrodami medū, liecina arī pētījumi. Tiklab kā bites, tā arī pats biškopis var būt pie vainas, ka medū nokļūst šie „svešie" putekšņi. Tas var notikt, ja laikā, kad gaiss ir pilns ar dreifējošiem putekšņiem, bitenieks sviež medu un arī telpā, kurā medu sviež ir iekļuvuši šie putekšņi.

Tikko aplūkotie, medus botāniskajai izcelsmei neraksturīgie putekšņi var būt ļoti noderīgi, ja nepiecienāms noteikt medus izcelsmes reģionu. Tā piemēram, medus, kas pārdodot uzdots par Latvijas medu neraisīs nekādas aizdomas, ja tajā atradīsies, teiksim, bērza, gobas, vīksnas, zirgkastaņas vai vībotnes putekšņi. Taču, ja tur atradīsim plūškoka, parastā skābarža (teorētiski tas pieļaujams tikai medum, kas nācis no Latvijas galējiem dienvidrietumiem) vai apiņu putekšņus, sāksim aizdomāties par medus īsto izcelsmi. Un jau pilnīgi neticami būs, ja „Latvijas medū" atradīsies pēdas (putekšņi) no baltā vai melnā zīdkoka, olīvkoka, platānas vai valriekstu koka. Tad jau tas, iespējams, ir atvests no Ungārijas vai kādas citas dienvidiem tuvākas zemes. Teorētiski medus ģeogrāfisko izcelsmi var noteikt jebkuram medum, kuram ziedputekšņi nav pilnībā attīrīti ar filtrācijas metodi.

Būtiska ir arī medus botāniskā izcelsme, kad runa iet par medus cenu - dažu augu medus ir tirgū īpaši pieprasīts un pircēji par to labprāt maksā lielāku cenu. Piemēram, viršu medus. Par šī medus īstumu var spriest pēc putekšņu daudzuma (gadījumā, ja atklājas, ka medū ir uzkrītoši maz šā auga putekšņu, ir pamats aizdomām, ka medus ir pašķaidīts bitēm izbarojot cukura sīrupu) un arī citu putekšņu klātbūtnes (pārāk daudz citu putekšņu liecinās, ka medus nebūt nav tīrs „virsis").

Amerikā populārs medus ir no skābeņkoka (Oxydendrum arboreum) un tupelo kokiem (Nyssa sylvatica). Arī šo medu pērkot par lielu naudu, pircējs būtu iepriecināts, ja zinātu, ka medu pārbaudījis speciālists, kurš veicis putekšņu analīzi.

Nosakot botānisko izcelsmi jāņem vērā jau iepriekš minētā ziedputekšņu izdalīšanās intensitāte, kā arī citu elementu klātbūtne medū. Piemēram, lapu medus elementi (LME), kas sastāv no sēnīšu sporām un hīfām (īpaši no kvēpainā pelējuma), aļģēm un vaska daļiņām, kas nāk no lapu medu ražojošiem kukaiņiem. Daudzšūnu hīfas jeb aļģu sporas vai sastāvdaļas tiek skaitītas kā viens elements.

Ziedputekšņu izdalīšanās intensitāti zināt ir svarīgi, ja medū atrod jau minēto neaizmirstuļu vai saldo kastaņu putekšņus. Šo un vēl citu līdzīgas dabas augu putekšņu konstatēšana medū tiek klasificēta kā „Medū pārmērīgi pārstāvēti ziedputekšņi". Un, ja medus analīzes laikā analizējamā parauga nosēdumā bagātīgi atrodami neaizmirstuļu ziedputekšņi, tie jāskaita vēlreiz, izslēdzot pārmērīgi pārstāvēto sugu. Arī saldo kastaņu ziedputekšņi parasti ir pārāk bagātīgi pārstāvēti, tādēļ tikai tāds medus, kurā šo ziedputekšņu saturs ir 90% vai vairāk, atzīstams par saldo kastaņu medu.

Tāpat ir novērots arī, ka suņu mēles (Cynoglossum spp) un kautrīgās mimozas (Mimosa pudica) ziedputekšņi mēdz būt pārsvarā.

Ja medus vākts no ziediem, kuru putekšņi medū ir pārmērīgi pārstāvēti, tad tādiem ziediem ir raksturīgs lielāks absolūtais putekšņu saturs medū, salīdzinot ar medu, kas vākts no ziediem ar normāli vai nabadzīgi pārstāvētiem putekšņiem.

Kā jau minēts iepriekš, medū nokļūst arī ziedputekšņi no augiem, kuru ziedputekšņu izdalīšanas spēja ir salīdzinoši neliela. Šādus augus sauc par „Vāji pārstāvēto ziedputekšņu augiem". Ja kāds no šiem ziedputekšņiem paraugā sasniedz turpmāk minēto procentu, uzskatāms, ka medus ir vākts galvenokārt no šī auga. Šādi augi ir, piemēram, citrusaugiem (Citrus) - 10-20%, rozmarīns (Rosmarinus) - 10-20%, salvija (Salvia, Eiropas) - 10-20%, robīnijas (Robinia) - 20-30%, liepas (Tilia) - 20-30%, lucerna (Medicago) - 20-30%. Vispār, ja medus vākts no ziediem, kuru putekšņi maz parādās medū, absolūtais putekšņu skaits tādā medū būs neliels.

Kaut arī ziedputekšņu analīzes saražotajam medum var pasūtīt jebkurš biškopis, tomēr šādu pakalpojumu mūsu biškopji izmanto reti. Parasti Latvijas medus ražotāji nodrošina tikai obligāto produktu izsekojamību, kas ir nepieciešama saskaņā ar biškopības produktu marķēšanas nosacījumiem un biškopības produktu ražošanas vadlīnijām un kas nosaka, ka produktu ražotāji nodrošina atbilstošas procedūras produktu izsekojamībai un efektīvai un ātrai tirdzniecībā piedāvāto produktu atsaukšanai.

Ja nepieciešams, medus ražotājs spēj sniegt detalizētu informāciju par medus „ceļu" no pļavas, kurā atradusies bišu saime un tālāk no bišu stropa līdz medus sviedei un tālāk - līdz burciņai un noliktavai, kurā tas glabāts līdz aizvešanai uz tirdzniecības vietu. Šāda izsekojamība nepieciešama, lai atklātu tirdzniecības vietā konstatēto medus bojājuma (vai piesārņojuma) avotu. Šāda izsekojamība jau laikus pievērš biškopja uzmanību riskantajiem ražošanas posmiem un palīdz novērst iespējamās kļūmes. Šī ir lieliska kvalitāti pašuzturoša sistēma, jo ražotājs ir laikus paredzējis un apsvēris kā novērst visas vājās vietas savā ražošanas procesā, kā izvairīties no kaitīgas ietekmes medus ievākšanas procesā un kā nepieļaut medus sabojāšanu pildot tirdzniecībai paredzētajos traukos un glabājot medu līdz tirdzniecībai. Ražotājs ir atbildīgs par gala iznākumu - viņš zin, ka konstatējot kādu problēmu viņa medus burciņā, atbildība tiks prasīta tikai no viņa.

Savukārt pircējam svarīgi ir zināt, ka saskaņā ar šiem tirdzniecības noteikumiem, gadījumos, kad konstatē nederīgu produktu (neatbilst medus kvalitātes un obligātajām nekaitīguma prasībām, beidzies derīguma termiņš, konstatēta organoleptisko īpašību pasliktināšanās, neatbilstošs marķējums), to atsauc no tirdzniecības. Ja produkts ir tik ļoti bojāts, ka produkta lietošana var apdraudēt patērētāju veselību vai dzīvību, tiek izvērtēta arī to produktu atbilstību nekaitīguma prasībām, kas ir ražoti līdzīgos apstākļos un tādēļ, ja nepieciešams, no tirdzniecības tiek atsaukti arī šie produkti.

Līdz šim gan Latvijas Biškopības biedrībai nav zināmi gadījumi, kad tirdzniecībā būtu nokļuvuši patēriņam nedroši biškopības produkti. Vairums konstatēto medus kvalitātes neatbilstību un tirdzniecības noteikumu pārkāpumu ir saistīti ar nepareizu produkcijas marķēšanu vai kādiem citiem formāliem trūkumiem (nesakārtota dokumentācija, pavadzīmes utt.).

Medus ir visplašāk lietotais biškopības produkts. Tas ir patērētājam drošs jeb, kā saka profesionāļi, tas ir produkts ar zemu riska pakāpi - medu nav nepieciešams konservēt, pasterizēt vai kā citādi sagatavot glabāšanai un tirdzniecībai - tas jau pats par sevi ir konservējošs sava zemā mitruma procenta un augstās cukura koncentrācijas dēļ.

Medus ir dabisks un diētisks produkts un to ieteicams lietot ikdienā, tas spēcina organismu, palīdz stiprināt organisma aizsargfunkcijas un, pats galvenais, medus ir ļoti, ļoti garšīgs!

 

 

autors Juris Šteiselis

materiālu sastādīja Armands Krauze