Medus un cukurs – konkurence vai alternatīva?

Saturs
Medus un cukurs – konkurence vai alternatīva?
cukurs
Visas lapas

„Mūsdienās medum vairs nav tā izcilā nozīme un svarīgā vieta cilvēka dzīvē, kāda tā bija agrāk." Ar šādiem vārdiem sākas ne viens vien medum veltīts raksts. Taču ne vienmēr aizdomājamies, cik sens ir šis „agrāk"? Patiesībā, ar šo vārdu apzīmēta tiek ļoti sena, sena pagātne, kas nebūt neturpinājās līdz astoņpadsmitā gadsimta vidum - laikam, kad ļaudis iemācījās cukuru iegūt rūpnieciski no cukurbietēm. Jā, arī šādas versijas tiek izvirzītas dažā labā rakstā, lai uzsvērtu medus neizmērojami ilgo izmantošanu kā vienīgo saldvielu un nepelnīto aizmiršanu pēc tam, kad mūsu ēdienkartē ienāca cukurs.

 

Protams, medus vēsture ir sena, taču to nevajadzētu pārlieku slavināt - arī cukura iegūšanai no saldas, cukuriem bagātas sulas ir ļoti sena vēsture. Un tās pirmsākumi sniedzas daudz, daudz senākā pagātnē, kā tikai teju norādītie daži nedaudzie gadsimti.

18. un 19. gadsimtā tik tiešām notika lielas pārmaiņas cukura ražošanā. Vispirms jau cukura ražošanu mehanizēja un padarīja efektīvāku. Tā vairs nebija Tuvo Austrumu - Arābu zemju privilēģija. Cukura ražošana Eiropas vajadzībām notika Karību reģionā - tur sākotnēji Haiti salā un vēlāk arī Kubā audzēja cukurniedres un ieguva balto saldo vielu eksportam uz Eiropu.

Svarīgs atklājums notika 1747. gadā - vācu zinātnieks Andreas Margrafs izpētīja, ka cukuru var iegūt arī no cukurbietēm. Taču lielākajai daļai laikabiedru šis atklājums skita dīvains un nevajadzīgs: kamdēļ gan ieguldīt pūles un sākt ražot produktu, kas lielā daudzumā tiek ražots no cukurniedrēm un importēts no zemēm ar plašiem un auglīgiem laukiem un lētu darbaspēku? Cukura ražošana no cukurbietēm eiropiešiem (Eiropas kontinentālajai daļai) aktuāla kļuva, kad pēc kaujas pie Trafalgāras (1805.g.) Eiropai pieguļošajos ūdeņos valdīja Angļu flote un kontinentālajai Rietumeiropai uz laiku nācās iztikt bez importētajām precēm. Tad gan Napoleons atcerējās par pusgadsimtu seno atklājumu.

Taču īstenībā cukura iegūšanas vēsture aizsākās ļoti sen. Cilvēks, kā jau visēdājs, jau no pašiem savas dzīves ēras pirmsākumiem pārtikā lietoja arī dažādus augus. Daži no tiem bija saldāki, citi - mazāk saldi. Kāds tur gan brīnums, ka prātam attīstoties, apnika košļāt saldas saknītes, sagribējās saldo vielu no saknītēm dabūt ārā... Ir vēl kāda interesanta atziņa - cilvēks intuitīvi izvēlas saldāko produktu - acīmredzot, viņš sajūt, ka tam ir lielāka enerģētiskā vērtība. Iespējams, ka jau mūsu gēnos sēž iekodēta formula: cukurs, tas nozīmē - enerģija!

Cukurniedru audzēšana Indijas Ziemeļaustrumos tika praktizēta jau aptuveni 10 000 gadus pirms mūsu ēras. Un ja jau audzēja, tad noteikti arī zināja, kādēļ. Vēsturnieki gan izpētījuši, ka cukurniedru saldo sīrupu pārvērst cukura graudiņos indieši iemācījušies daudzus gadsimtus vēlāk, tomēr vai tas mazina cukura izcelsmes senatnīgumu?

Tātad, viens ir skaidrs, kā medus tā arī cukurs ir ļoti seni produkti. Abiem ir arī vienlīdz liela enerģētiskā vērtība - 100 g medus satur 301,8 kcal (pēc dažu autoru domām pat līdz 380 kcal), 100g rafinētā cukura - 410 kcal.

Tad kur ir atšķirība? Kāpēc lai es izvēlētos medu, kas ir krietni dārgāks un pārtrauktu ēst salīdzinoši lēto produktu - cukuru?

Viens no iemesliem - produkta tīrība no dažādiem piemaisījumiem, tai skaitā arī rūpnieciskajiem. Medus ir tīrs dabas produkts un ja tas nav speciāli filtrēts un uzkarsēts, tas satur ne tikai cukurus, bet arī nedaudz ziedputekšņus. Medus nav „kristāliska cukura tīrviela", kā varētu nosaukt rafinēto cukuru. Medū sastopam arī vēl daudzas citas vielas, bet par tām nedaudz vēlāk. Medus nav piesārņots ar jel kādiem ražošanas atkritumiem vai blakus produktiem. Tieši pretēji - medu bites ir papildinājušas ar dažādiem vērtīgiem piemaisījumiem, piemēram, putekšņiem un fermentiem.

Savukārt cukurs ir iegūts rūpnieciskā ceļā un tā iegūšanā ir izmantotas citas vielas (kalcija hidroksīds, piemēram) un tas ir pakļauts termiskai apstrādei, vairākkārt filtrēts. Pati par sevi jau šī ražošana nav nekas slikts. Tikai - ja ir ievērotas visas ražošanas procesa drošības un nekaitīguma prasības. Cukura lietošanai uzturā, kā jau to noskaidrojām iepriekš, ir senas tradīcijas un vēsture. Nekādā gadījumā nav runa par to, ka cukuru pēkšņi būtu jāizstāj ar medu.