Medus un mode

Vai medus tagad ir modē? Jā un nē.

Zinām taču, ka medus ir viens no senākajiem pārtikas produktiem. Arī kā ārstniecības līdzeklis tas ir pazīstams jau kopš aizvēsturiskas senatnes. Medus vienmēr ir bijis modē, pareizāk sakot, tas vienmēr ir bijis aktuāls. Cilvēka interese par medu laiku pa laikam ir atslābusi; cilvēcei progresējot, attīstoties zinātnei un rūpniecībai, ir radītas citas saldvielas un sintezēti dažādi iedarbīgi medikamenti. Un tikai tagad, kad esam kļuvuši pārāk „ķīmiski” vai arī, ja zāles vairs īsti nepalīdz, mēs lūkojam pēc kāda dabiska, tradicionāla, ķīmiskai apstrādei nepakļauta produkta, kurš nepakļautu riskam mūsu imūnsistēmu, bet tieši pretēji – to stiprinātu. Un atrodam medu!

Zinātnieki un ārsti tad ķeras pie medus izpētes un secina – jā, medus ir ne tikai pārtikas produkts, medus ir arī zāles. Tie atklāj, ka medū ir antioksidanti un vitamīni, minerālvielas un mikroelementi. Izpēta arī, ka medum ir antibakteriāla iedarbība un piemīt prebiotiskas īpašības. Un vēl, un vēl, līdz sāk likties, ka medus ir kļuvis par pētnieku kārtējo jājamzirdziņu – medus ir pēkšņi nācis modē! Vai tā?

To, ka mode mainās, tendences nomaina cita citu, pa kādai aizejot aizmirstībā, lai pēc zināma laika atkal atgrieztos, zina ikviens. Tas tiek uztverts kā pats par sevi saprotams. Apģērbā, matu sakārtojumā un krāsu toņos, arhitektūrā, kultūrā un pat valodā pastāv zināmas modes tendenču diktētas normas, veidoli un virzieni. Cilvēkiem patīk uzzināt, iegūt kaut ko jaunu un tad uz laiku tam nodoties, ļauties tā varai vai, kā saka, ar kaut ko aizrauties. Taču tikai uz laiku – no jauna iegūtais vai apgūtais drīz vien apnīk (mēs sakām – noveco), un mēs atkal lūkojamies, vai pie apvāršņa nav parādījies kas interesantāks. Tas ir ierakstīts jau mūsu gēnos – tikai mainībā ir evolūcija!

Taču mode nav tikai ieteikums, kādas krāsas džemperīti valkāt, cik platiem jābūt bikšu galiem vai kāda platuma ielocēm jāveido svārku kuplums. Reizēm ir ļoti grūti ir izprast, kur mode sākas vai beidzas. Tāpat nav skaidri nodalāms, kur kādai lietai ir apstākļu diktēta nepieciešamība un kur - tikai modes untums.

Biškopjiem - cilvēkiem, kuru mūžs ir nesaraujami saistīts ar bitēm un to kopšanu, bišu dzēlieniem un medus ēšanu, pat neienāk prātā doma, ka medus vai kāds cits biškopības produkts varētu tikt pakļauts tādiem vai citādiem modes untumiem. Ikvienam biškopim ir skaidrs, ka medu var ēst un ēst, un apēst daudz. Tik, cik gribas, un daudz un dažādos veidos. Neuzskaitīšu visu, bet teikšu vienkārši – visur, kur prasās salduma, der medus. Visur, kur lieto cukuru, var lietot arī medu. Tējā, kafijā – tas jau ir tradicionāli. Taču, ja medus nav jāpērk, jo pašam ir sava bišu drava, tad, sekojot pavāru ieteikumiem vai eksperimentējot pašam, medu var pievienot arī „lielajiem” ēdieniem - gaļai, mērcēm vai zupām. Bet kā zināt, vai nav par daudz? Biškopji saka: „Organisms pats pateiks, kad būs par daudz – vienkārši vairs negribēsies.”

Tāpat kā ikviena lauku cilvēka ēdienkartē neiztrūkstoša sastāvdaļa ir piens, ja viņam kūtī ir govs, tā arī biteniekam medus ir galvenā saldviela, bet propoliss – pirmās zāles. Bišu maizes vai žāvētu ziedputekšņu saujiņa tam kalpo kā palīgs, lai stiprinātos pēc slimības vai vēl labāk – jau profilaksei. Un viņš pat neiedomājas, ka medus varētu būt pēkšņi ienācis modē, vai arī cilvēkiem apnicis un tikpat pēkšņi no modes izgājis...

Medus ir mūžīga vērtība. Jā, ar laiku konkrētais medus paraugs zaudē savu vērtību – šis produkts ir dzīvs, ķīmiskie procesi tajā turpina notikt arī pēc medus atņemšanas no stropa un izsviešanas no šūnām. Taču medus mūžība slēpjas augu valsts mūžībā un bišu mūžībā.

Ir interesants veids, kā parādīt cilvēku niecību citu zemes iemītnieku – augu un dzīvnieku priekšā. Proti, vienā stundā atainojot pasaules notikumus pēdējo 570 miljonu gadu laikā. Iedomāsimies pulksteņa ciparnīcu ar stundu atzīmēm. Laika skaitīšana sākas, kad lielais rādītājs sāk attālināties no cipara 12. Tas nozīmē, ka ir sākusies Paleozoja ēra – senākās dzīvības ēra. Bet, kad lielais pulksteņa rādītājs ir apmetis pilnu loku, atkal tuvojoties skaitlim 12, tad ir pagājusi apaļa stunda un zīmējumā ir attēlotas mūsdienas, šodiena – laiks, kurā dzīvojam.

Tātad pasaules augu un dzīvnieku valsts attīstība sākās pirms 570 miljoniem gadu. Tas bija laiks, kad uz mūsu planētas radās pirmās primitīvās dzīvības formas jūrā. Kad zīmētais laikrādis ir noskaitījis 7 minūtes, zīmējumā ir redzama nākamā atzīme – uz pasaules parādās pirmās zivis. Bet vēl pēc 4 minūtēm – pirmie augi uz sauszemes (pirms aptuveni 475 miljoniem gadu). Kad pulksteņa rādītājs ir veicis gandrīz pusceļu un tuvojas ciparam seši pašā ciparnīcas apakšā, uz planētas Zeme parādās lidojošie kukaiņi (pirms aptuveni 300 miljoniem gadu). Senākā atrastā medus bites priekšteces fosilija ir aptuveni 100 miljonus gadus veca, bet aptuveni pirms 55 miljoniem gadu vai nedaudz vēlāk, kad līdz pilnai stundai pulkstenī ir palikušas vairs nieka 5 minūtes, pasaule esot kļuvusi bagāta ar kamenēm un medus bitēm. Varbūt ne gluži tādām, kādas mēs tās satopam šodien, bet to vistiešākajām priekštecēm un līdziniecēm gan. Desmitiem, simtiem miljonu gadu, cik grūti aptverami lielumi!

Un tad, kad ar skatienu nonākam līdz pašai ciparnīcas augšdaļai, seko skaudrs secinājums – mūsdienu cilvēka parādīšanās atzīmei uz pulksteņa ciparnīcas gandrīz vai nav vietas – mūsdienu cilvēks „piedzima” stundas pēdējās minūtes, pašas pēdējās – piecdesmit devītās sekundes vidū.

Lūk, ko var saukt par mūžību. Vai spējat iztēloties, cik miljardus tonnu nektāra šajos miljonos gadu ir izdalījuši augu ziedi uz Zemes? Un cik miljardus tonnu medus savu dzīvības procesu uzturēšanai šajā laikā ir patērējušas bites? Vai pēc tā visa vairs var runāt par tik īslaicīgu lietu kā mode? Nē, medus ir bijis uz šī planētas jau ilgi pirms mums un - kas to lai zina - droši vien būs arī vēl ilgi pēc mums.

Medus īpašības, tā kvalitatīvie rādītāji, ja tas ievākts salīdzinoši tīrā un nepiesārņotā vidē, īpaši neatšķiras no tā medus, kādu mūsu bišu priekšteces vāca un patērēja pirms desmitiem, varbūt pat simtiem miljonu gadu. Tādēļ labi, ka pēdējā laikā zinātnieku un ārstu uzmanība atkal tiek pievērsta medum.

 

Pirms runājam par medus izmantošanu senajās civilizācijās, ir jānoskaidro, kā tad medus „rodas”. Proti, atkarībā no tā, kas medu ražo, atšķiras tā pieejamais daudzums, no kā savukārt izriet arī tā pielietojums. Nebūtu taču loģiski pieņemt, ka tuksneša vidu mītoša civilizācija būtu zinājusi, kas ir saldējums un kā tas ēdams. Vai arī, ka Eiropieši jau akmens laikmetā būtu cepuši kartupeļu pankūkas; toreiz zemes bumbuļi vēl auga tikai Dienvidamerikā un uz Eiropu atceļoja krietni vēlāk – tikai pēc Jaunās Pasaules atklāšanas.

Medu ražo kukaiņi. Turklāt nevis parasti kukaiņi, bet tādi, kas dzīvo, ja tā var teikt – ģimenēs. Šādus kukaiņus, kas dzīvo vienkopus, lielos pulkos, zinātnieki dēvē par sabiedriskajiem kukaiņiem. Mums labāk zināmie sabiedriskie kukaiņi ir lapsenes, bites un skudras, ar termītiem, piemēram, Latvijā nav nācies sastapties. No lapsenēm un skudrām medu iegūt nevar. Ir gan kāda skudru suga Austrālijā (Camponotus inflatus), kuras nosaukumā pat ir iekļauts medus – šīs skudras tiek sauktas par medus vai meduspodu skudrām (Australian honey-pot ant), jo visa to medus bagātība, tāpat kā gliemezim viņa nams, šīm skudrām vienmēr ir līdzi. Medus skudras vēders ir medus krātuvīte, un lietpratēji iesaka - ja vēlaties mieloties ar šo skudru medu, tā vienkārši jāņem aiz galvas un, turot kā ķirša ogu aiz kātiņa, jāliek mutē. Jā, šis kukainis diez vai būs īstais medus ražotājs. Vismaz ne medus tā klasiskajā izpratnē.

Bites gan ir kukaiņi, kas noteikti un neapstrīdami ražo medu. Tomēr arī tās ir dažādas. Ir zināmas arī vientuļās bites, kas nedzīvo kopās, neveido saimes, tāpēc lieli medus uzkrājumi to eksistencei nav nepieciešami. Tad varbūt kamenes? Tās jau arī patiesībā bites vien ir. Turklāt kamenes arī ir sabiedriskie kukaiņi – tās veido saimes, kuras var sastāvēt pat no vairākiem simtiem kukaiņu. Tomēr kameņu un medus bišu bioloģija krasi atšķiras: pirmās savu sabiedrisko kopu uztur tikai gada siltajā laikā – vasarā, otras (medus bites) – visu gadu. Kamenēm medus ir nepieciešams tikai īsu brīdi – laikā, kad kameņu saimē attīstās mazuļi; blakus šūniņām ar mazajiem kameņu bērneļiem atrodas arī šūnas ar saldu šķidrumu, kas ir kaut kas pa vidu starp ziedu nektāru un medu. Kāpēc tikai „pa vidu”, nevis īsts, nobriedināts medus? Tāpēc, ka kameņu saime, tuvojoties rudenim, tāpat iznīks – jaunās mātes būs piedzimušas, un kameņu saimes galvenā izdzīvošanas misija būs beigusies. Kameņu saime kā vienots organisms nepārziemo – to dara tikai jaunās mātes. Darba kamenes noveco un iet bojā. Ligzda paliek tukša, un tāda tā būs arī nākošajā gadā, ja vien pa ziemu kāds to nebūs izpostījis. Jaunās mātes, pamodušās no ziemas miega, lidinās tuvu pie zemes un lūkojas pēc peles pamestas aliņas, kurā iekārtot sev jaunu mājvietu, lai turpinātu savu „sugu”. Un tieši tāpēc, ka kameņu saime nepārziemo, tai arī nav nepieciešams uzkrāt barības rezerves ziemai.

Tad atliek vienīgi medus bites (dzirdēts arī par tādām) - vai tās būs īstās? Arī ar medus bitēm, ja tās aplūko vispasaules kontekstā, nemaz tik vienkārši nav. Šobrīd tik tiešām visā pasaulē pazīst tās medus bites, kuras pieminot, Latvijas medus ēdājam vairs nekādu šaubu nav – bite ir bite, tā dzīvo stropā un lido no zieda uz ziedu, vākdama nektāru, no kura savukārt gatavo medu. Bitenieks medu atņem un iepilda burciņā.

Par vienām no senākajām medus ražotājām tiek uzskatītas Āzijā mītošās bites, kuru saimes dzīvo uz vienas lielas šūnas un kuras ne par ko nav piedabūjamas dzīvot stropā. Kainozoja ēras vienā no posmiem – Oligocēnā (pirms 35 – 23 miljoniem gadu) esot izveidojušās divas atšķirīgas medus bišu (latīniski – Apis) sugas: Apis florea un Apis dorsata. Šīs bites joprojām apdzīvo Dienvidaustrumāziju un tiek uzskatītas par mūsu stropos dzīvojošās medus bites priekštecēm. Zinot šos faktus, varam secināt, ka cilvēce medu iepazina līdz ar saviem pirmajiem soļiem uz šīs planētas; kukaiņi (tajā skaitā arī bites) mūsu planētu apdzīvoja jau krietnu laiku pirms mums.

Mūsdienu medus bites - tās, kas apdzīvo mūsu un citu valstu bitenieku gatavotos stropus, radās nedaudz vēlāk, tomēr arī krietni sen – pirms aptuveni 2 miljoniem gadu. No Āzijas tās izplatījās tālāk. To izplatība gan varēja notikt tikai pa sauszemes ceļiem, tādēļ medus bites nonāca Āfrikā un Eiropā, bet līdz Amerikai un Austrālijai netika. Šo zemju iedzīvotājiem nācās ilgi gaidīt, un tikai līdz ar kolonizatoru ienākšanu tie iepazina šos medus kukaiņus, kas līdz tam bija tikai vecās pasaules priekšrocība.

Nav jau tā, ka tur – Amerikā un Austrālijā - nebūtu bijis savu bišu. Tomēr tur mītošās medus vācējas nepiederēja pie saimēs dzīvojošajām bitēm. Piemēram, Ziemeļamerikā atrastā un pasaulē senākā bezdzeloņa bite (tai ir dots vārds Trigona prisca) ir pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Ņūdžersijā (ASV) uzietā dzintara gabaliņā ieskautā fosilija, kuras vecums tiek lēsts ap 80 miljoniem gadu. Jāpiebilst, ka tā sauktās bezdzeloņu bites apdzīvo Ameriku arī mūsdienās. Un, lai gan arī šīs bites dzīvo sociālās kopās un vāc medu, tās tomēr ir tipiskas tropisko reģionu pārstāves, kur ienesums ir cauru gadu, tādēļ nav nepieciešams veidot lielus medu uzkrājumus. Arī pats no šīm bitēm iegūtais medus nav gluži tāds, pie kāda esam raduši – bezdzeloņu bišu medus ir krietni šķidrāks, jo tajā vairāk ūdens. Līdz ar to tas arī ātrāk sarūgst. Tāpat arī tā garša atšķiras no tipiskās medus garšas – tas ir drīzāk saldskābs, nevis salds.

 

Pēc pētnieku domām, mērenā klimata zonā medus senos laikos tika lietots samērā plaši – praktiski visos iespējamos veidos. Tropu rajonos, kur bija pieejamas arī citas saldas vielas, medus lietošanas tradīcijas bija citādas – Āfrikā no tā gatavoja viegli ieraudzētus reibinošos dzērienus, bet Āzijā tas tika izmantots galvenokārt medicīniskos nolūkos. Savukārt no Amerikas tropu bezdzeloņu bitēm iegūtais medus ticis izmantots praktiski visos iespējamajos veidos: gan kā pārtikas produkts un saldinātājs, gan kā ārstniecības līdzeklis, gan apreibinošo dzērienu pagatavošanai. Taču, kā jau iepriekš minēju, bezdzeloņu bišu medus būtiski atšķiras no medus bišu medus, tādēļ mūsu uzmanības lokā ir tieši tas produkts, kuru pazīstam zem nosaukuma „dabisks bišu medus”.

Senākais mūsu priekštecis, ja tā var teikt - kaut kas starp cilvēku un šimpanzi (varbūt pat vairāk rada šim pērtiķim) un kuru zinātnieki nosaukuši par Ardipithecus, esot dzīvojis pirms kādiem 4 miljoniem gadu. Tas, tāpat kā tam radniecīgais Australopithecus, kurš mūsu planētu apdzīvojis nedaudz vēlāk – pirms 3 līdz 3,5 miljoniem gadu, jau esot nodarbojies ar medus medīšanu (medus medniecība – senākā biškopības forma, izpaudās tā, ka no bitēm paņēma medu, nerūpējoties par to, kas vēlāk notiks ar pašām bitēm).

Grūti iztēloties, kā tas īsti notika. Četri miljoni gadu nav nekāds nieks. Tas ir teju vai bezgalīgs laika posms, ja salīdzinām kaut vai ar pēdējām divām tūkstošgadēm – laika posmu, par kuru mums ir salīdzinoši diezgan daudz informācijas un kuru apzīmējam ar terminu „mūsu ēra” jeb „laika periods pēc Kristus dzimšanas”. Četros miljonos gadu ir divtūkstoš reizes apritējušas šādas divtūkstošgades!

Maz ir īstu un neapgāžamu pierādījumu par cilvēka pirmo sastapšanos ar medu. Tāpat grūti pateikt, kas bija pirmais, ko viņš iepazina – bite vai medus, un ko cilvēks īsti iesāka ar atrasto saldo vielu. Spriest un iztēloties varam tikai mūsdienu skatījumā, vadoties pēc gadu gaitā uzkrātajām zināšanām. Zinātnieku veiktie pētījumi gan ļauj pieņemt, ka vispirms cilvēks tomēr ir iepazinis medu. Par to liecina, piemēram, fakts, ka vārdam „medus” indoeiropiešu valodās ir senākas saknes nekā vārdam „bite”.

Aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu un vēlāk, laika periodā pēc pēdējā ledus laikmeta, kad ledus bija atkāpies Ziemeļpola virzienā, Ziemeļeiropā kopā ar augiem un dzīvniekiem ienāca arī cilvēks un sāka veidot apmetnes.

Anglijā neolīta laikmeta apmetnēs veiktajos izrakumos līdzās citām aptuveni 5000 gadus vecām vēstures liecībām tika atrastas arī vairāku podu lauskas. Veicot detalizētāku to izpēti, gāzu hromatogrāfija atklāja, ka traukos varētu būt glabājies medus. Lauskas bija vairākas, un analīžu rezultāti, kas norādīja uz specifisku dažādu cukuru savstarpējo proporciju uz to sienām, lika zinātniekiem secināt, ka traukos bijušas dažādas medus šķirnes – tai skaitā gan ziedu, gan izsvīduma medus (medus, ko bites ievāc un veido no citu kukaiņu atstātajiem saldajiem izdalījumiem uz augu lapām).

Vācijā ir atrasti pat vēl senāki pierādījumi cilvēka saiknei ar bišu produktiem. Bavārijā kādā neolīta laikmeta apmetnē ir uziets nepilnus 6000 gadus sens bišu vaska gabals.

Ko īsti mūsu senči, kas apdzīvoja tagadējo ES dalībvalstu teritoriju darīja ar medu? Kādā nolūkā to, māla podos pildītu, glabāja neolīta laikmeta cilvēki? Vai to ēda, vai dzēra metu - medus miestiņu? Pirmajā brīdī varētu domāt, ka seno laiku cilvēku uzturs bija ļoti primitīvs. Sak, atjauca tikai medu ar ūdeni un gaidīja, lai norūgst. Tomēr tas ir maz ticams. Kāds nostāsts vēsta, ka aptuveni pirms 2400 gadiem sengrieķu jūrasbraucējs Pītejs esot kuģojis 6 dienas uz ziemeļiem no Britu salām un nonācis kādā nenosauktā zemē (iespējams, Dānijā vai Norvēģijā, savukārt Igaunijā domā, ka tā varētu būt bijusi Sāmsala). Pītejs tur esot sastapis barbaru tautu, kas nodarbojusies ar lauksaimniecību un pārtikā izmantojusi prosu un zaļumus, sakņaugus un augļus. No labības un medus šie ļaudis esot raudzējuši kādu dzērienu. Interesanti, vai tas kalpoja tikai slāpju remdēšanai, vai tam bija arī kāds svarīgāks uzdevums? Varbūt to izmantoja reliģiskos rituālos un ziedoja dieviem?

Augusts Bīlenšteins (1826 - 1907) rakstīja, ka, pēc viņa novērojumiem, senajiem latviešiem esot bijuši zināmi trīs dzērieni – alus, miestiņš (mets – meth) un bērzu sula. Miestiņa pagatavošanai ir vairākas receptes. Nav arī īsti skaidrs, ko ar šo vārdu saprot dažādās valstīs. Daži par miestiņu sauc alu, kam tā darīšanas sākumā pievienots medus, citi savukārt šādi dēvē medus vīnu, kurš varot tikt izturēts pat vairākus gadus.

Arī latviešu Indriķa hronikā ir stāstīts, ka lībieši savās padomēs esot dzēruši medus dzērienu – medalu.

Alkoholisko dzērienu gatavošanai no medus Austrumeiropā ir sena vēsture. Turklāt tie tikuši turēti cieņā un godā ilgu laiku. 16. gadsimta nogalē no medus gatavotie alkoholiskie dzērieni populāri bija arī Krievijā. Tā 1582. gadā īpaši Krievijas cara vajadzībām esot gatavots dzēriens „Bojarskij”. Tas ticis gatavots tikai no augstas kvalitātes attīrīta medus, un ārvalstu viesi to esot slavējuši par labāko miestiņu pasaulē. Šajā laikā dzeršanas apjomi valstī esot sasnieguši īpaši lielus apmērus. 16. gadsimta beigās cars Ivans IV gan esot centies tos ierobežot, taču bez panākumiem. 1654. gadā ar dekrētu tika atļauts svētku reizēs medus miestiņu gatavot arī trūcīgajiem, vispirms tikai bija jānomaksā attiecīgie nodokļi. Tomēr 18. g.s. beigās aizvien lielāku popularitāti Krievijā iekaroja vodka, alus un vīns, un medalus kļuva par nabagu dzērienu. 1840. gadā par tā darīšanu vairs pat nebija jāmaksā nodokļi.

Arī Rietumeiropā viduslaikos alkoholisko dzērienu gatavošanai plaši izmantoja medu. Ieva Kreina savā grāmatā par pasaules biškopības vēsturi, rakstot par miestiņa darītavām Rietumeiropā un Vācijā, norāda, ka medalus brūži bijuši atrodami Ulmē, Dancigā (Gdaņskā) un Rīgā (Livonijā). Ap 1015. gadu daudz brūžu esot bijis arī Meisenē un Elbas augštecē. Reibinošās dziras esot bijis sabrūvēts tik daudz, ka tā reizumis izmantota pat ugunsgrēku dzēšanai (ja šim mērķim pietrūcis ūdens).

Savukārt senākā norāde uz alkoholisko dzērienu, kas gatavoti no medus, lietošanu Skandināvijā nāk no kāda 3500 gadus sena Bronzas laikmeta apbedījuma Jitlandē, Dānijā. Šeit atrastā bērza tāss kausā bija saglabājušās tā lietošanas laikā sakrājušās nogulsnes. To saturs ļāva secināt, ka no trauka dzerts medus alus vai kāds cits tam līdzīgs dzēriens.

Ļoti svarīgi, ka daudzas šīs vēstures liecības ir par ES teritoriju un daudzās ES dalībvalstīs arī mūsdienās ir izkoptas medus vīna un medus alus darīšanas tradīcijas. Tās ir Eiropas vērtības, jo pat saskaņā ar ES likumdošanu vīna un alus darītājiem ir noteiktas daudzas priekšrocības ES likumdošanā. Gan ES pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, gan arī Eiropas Parlamenta deputāti debatējot par vīnu un alu kaislīgi aizstāv šo alkohola veidu ražošanu.

Šveicē profesionāli medalus brūvētāji valsts ierēdniecības uzraudzībā esot darbojušies līdz pat 14. gadsimtam.

Senākās Ķīnā atrastās rakstiskās liecības par medu un tā lietošanu ir aptuveni 4000 gadu vecas.

Vēl kāds nostāsts vēsta, ka 3400 gadus atpakaļ Indijā dzīvojis kāds dziednieks Sušruta, kurš esot pazinis pat vairākas medus šķirnes (pēc to botāniskās izcelsmes) un zinājis, ka medu var atrast dažādu – gan medus, gan bezdzeloņa bišu ligzdās. Lai nu kā, bet Vēdu rakstos tik tiešām ir pieminēts medus kā līdzeklis, kas „dzīvi padara saldu un ir ļoti noderīgs”. Tas esot īpaši ieteicams filozofijas studentiem.

3300 gadus atpakaļ senajā Ēģiptē valdnieks Seti Pirmais, sūtot savus ļaudis (aptuveni tūkstoti vīru) sagatavot smilšakmens klučus tempļa būvniecībai, līdzi tiem deva dažādus pārtikas produktus, tai skaitā arī medu.

Arī ES dalībvalsts Grieķijas vēsturē ir daudz liecību par medu. Pitagors pirms aptuveni 2500 gadiem esot uzsvēris, ka medus jāēd regulāri, jo tas nodrošinot ilgu mūžu.

Sengrieķu filozofs Demokrīts, slavenā Pitagora tautietis un laikabiedrs, esot nodzīvojis ļoti ilgu mūžu. Viņš bijis tik vecs, ka ilgāk vairs neesot vēlējies dzīvot, tāpēc viņš pārstājis ēst, lai nomirtu. Tomēr savai miršanai viņš bija izraudzījies pagalam neveiksmīgu laiku. Tuvojies festivāls, tāpēc līdzcilvēki lūguši Demokrītu nedaudz atlikt sava nodoma īstenošanu, lai bēres nebūtu jārīko svētku laikā. Sirmais filozofs piekritis dažas dienas pagaidīt un lūdzis, lai viņam pie gultas novieto pilnu trauku ar medu. Turpmākajās dienās vecais vīrs ēdis tikai to un turpinājis dzīvot, taču, kolīdz svētki bija beigušies un medus aiznests, filozofs nomiris. Acīmredzot ar medu bijis pietiekami, lai nodrošinātu organisma pamatfunkciju veikšanu.

Tādēļ nav brīnums, ka medus piesaista arī mūsdienu ārstu uzmanību. Latvijā un pārējās ES Austrumeiropas valstīs medus un citi bioloģiski aktīvie biškopības produkti pastiprinātu ārstu interesi piesaistīja jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Sociālisma valstīs no kopējā valsts budžeta līdzekļiem zinātnei tika piešķirts bagāts finansējums. Speciālistiem bija iespējas veikt plašus un visaptverošus pētījumus. Piemēram, savulaik ES dalībvalsts Bulgārijas ārstu un zinātnieku kolektīvs novēroja vairāk nekā 3200 pacientu, kuri sirga ar dažādām akūtām vai hroniskām kaitēm: laringītu, traheītu, bronhītu vai bronhiālo astmu, strutainām vai atrofiskām čūlām. Labus rezultātus minēto slimību ārstēšanā deva medus lietošana.

Vairāki pētījumi pagājušā gadsimta nogalē tika veikti arī Rietumeiropā un citur pasaulē. Un, lai gan pirmo reizi par medus antibakteriālo iedarbību ziņots jau tālajā 1892. gadā (Dustman JH. 1978 Antibacterial effect of honey. Apiacta 14(1):7-11.), pirmais plašākais pētījums par šo jautājumu publicēts tikai 1937. gadā (Dold H, Du DH, et al. 1937 Nachweis antibakterieller, hitz- und lichtempfindlicher Hemmungsstoffe(Inhibine) im Naturhonig (Blutenhonig). Zeitschrift fur Hygiene und Infektionskrankheiten120:155-167.).

Lielāks daudzums pētījumu par medus ārstnieciskajām īpašībām parādījās tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados (laikā no 1960.g – 1970.g. vairāk nekā 20 nopietnu publikāciju). Šajā laikā viens no aktīvākajiem šīs tēmas pētniekiem bija ievērojamais ASV zinātnieks Džonatans Vaits. 20. gadsimta otrajā pusē viņš publicējis vairāk nekā 140 darbus. Otrs šā laika ievērojamais medus vērtīgo īpašību izzinātājs bija Pīters Molans. Pagājušā gadsimta nogalē viņš vairāk nekā 20 gadus veltīja no Manukas koka (Leptospermum scoparium) iegūtā medus ārstniecisko īpašību pētīšanai. Šī tējaskoka paveida ārstnieciskā daba pasaulē ir plaši pazīstama. Varētu domāt - ja reiz kādam augam piemīt tik ārstnieciskas spējas, tad no tā ievāktajam medum vajadzētu būt vismaz tikpat vērtīgam. To apstiprināja arī zinātnieku pētījumi.

Pētījumi par medus pielietojumu modernajā medicīnā turpinās arī jaunajā – 21. gadsimtā. Zinātnieki atklāj aizvien jaunas un brīnumainas medus īpašības. Žurnālisti kāri uztver šo informāciju un „pamet” publikai „sensacionālos atklājumus”. Izlasot kārtējo no ārzemju preses izdevumiem pārpublicēto rakstu, neviļus iedomājamies – lūk, medus atkal ir modē! Sak’, paklaigās, paklaigās, tad uzradīsies kāds jauns un iedarbīgs ķīmiski sintezēts medikaments, un visi atkal aizmirsīs par veco, labo tautas medicīnas līdzekli. Vai tiešām tā? Nebūt ne! Pirmkārt, nekādas sensācijas te nav: vienkārši zinātnieki, pateicoties mūsdienu tehniskajām iespējām, ir spējuši ielūkoties medū dziļāk. Sīki izpētījuši medus sastāvu un atklājuši tās īpašības, kas nodrošina medus ārstniecisko efektu un kas cilvēcei ir bijušas daļēji zināmas vai vismaz nojaušamas jau agrāk, tikai bez zinātniska pamatojuma.

 

Cilvēki medu spēj novērtēt. ES dalībvalstī Lielbritānijā 2007. gada vidū publicētā pētījumā secināts, ka rūpnieciski ražoto saldumu patēriņš samazinās. Pētnieki norāda, ka valstī laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam medus pārdošanas apjomi pieauguši par 14%, turpretī pseidoievārījumu pārdošana samazinājusies par 10%. (Ar vārdu „pseidoievārījums” šeit jāsaprot rūpnieciski ražotie, lielveikalos nopērkamie ievārījumam līdzīgie produkti, kas bagāti ar dažādiem recinātājiem un cukuriem un pēc savas būtības ir kaut kas pa vidu starp marmelādi un ievārījumu.) Kā iespējamais iemesls medus patēriņa pieaugumam Lielbritānijā ir minēta pašreiz pārtikas industrijā un sabiedrībā vispār valdošā cīņa pret iedzīvotāju tuklumu.

Pēc Mintel International Group Ltd (Lilebritānijas tirgus pētījumu uzņēmums) veiktā pētījuma medus šobrīd savā produktu grupā ieņem otro vietu uzreiz aiz ievārījumiem. Pētījumā tāpat noskaidrots, ka īstie ievārījumi tirgus nišu aizpilda 35% apmērā (89 miljoni sterliņu mārciņu kopējais apgrozījums 2006. gadā), kā otrais seko medus ar 26% (67 miljoni sterliņu mārciņas), un tikai tad seko pseidoievārījumi ar 21% no kopējā tirgus (apgrozījums – 52 miljoni sterliņu mārciņas). Tālāk sarakstā seko zemesriekstu sviests (10% no kopējā tirgus), bet šokolādei un riekstiem atvēlēti pa 5%. Vismazāko tirgus daļu aizņem augļu biezeņi (2%) un sīrupi (1%).

Pircēju bailes no produktu iespējami radītajām alerģijām ir viens no iemesliem, kāpēc samazinās konservantiem un citām ķīmiskām vielām bagāto produktu patēriņš. Kā vēl viens iemesls ir minēta arī pircēju vēlme pirkt produktus ar pievienoto vērtību, tai skaitā arī medu. Medus ir ne tikai garšīgs un salds, tāpat tas praktiski nesatur organismam grūti uzņemamas vielas un ir veselīgs.

„Saistībā ar pseidoievārījumiem pēdējā laikā izvērstās reklāmas kampaņas, kurās patērētājam šos produktus iesaka tajos samazinātā cukura daudzuma dēļ, pircēju neuzrunā. Viņam nerūp, kas ir izņemts ārā no produkta, pircējs vēlas pirkt dabisku un derīgām vielām bagātu produktu!” saka angļu pētnieki un uztura zinātnieki.

Pieaug pircēju interese par organiski audzētiem produktiem, un jo īpaši viņus saista tas, ka šajos produktos maksimāli realizējas to atpazīstamība: pircējs ir svarīgi, kur audzēts tas vai kāds cits pārtikas produkts. Aizvien lielāka piekrišana ir produktiem, kuru ražotājs ir kāds konkrēti zināms un klātienē apciemojams zemnieks. Pircējiem aizvien mazāk pievilcīgi šķiet produkti, kas nāk no tālu un svešu zemju rūpnīcu konveijeriem.

Medus tirdzniecības specifiska īpašība ir tas, ka uz tā ir atrodama norāde par konkrētā produkta ievākšanas vietu. Vai vismaz uz biškopi, kurš to iepildījis burciņā. Medus jau gadu desmitiem un pat vēl senāk tiek tirgots, nodrošinot pircējam brīvas iespējas aci pret aci tikties ar medus ražotāju.

Vai medus ir modē? Vai ir tāda mode – laiku pa laikam ēst medu? Un vai modē ir dabiskie produkti?

Labas lietas modē ir bijušas vienmēr, ja tā var teikt. Reizēm mūsu roka pēc kaut kā sniedzas tīri instinktīvi – pēkšņi gribas iekosties ābolā vai pagrauzt burkānu vai „uznāk” tieksme pēc medus. Un tas ir tikai dabiski – organisms jūt, kas tam ir nepieciešams, un instinkti pasaka to mums priekšā. Tad nu ļausimies šim dzinulim, neliegsim sev to prieku. Bet vai sauksim to par modi?

Lai būtu, ja jums tā tīk; tikai atcerieties – medus vienmēr ir un būs modē!

Juris Šteiselis

27/03/2009